čau ieliku vel vienu nodaļu, sanāca atri uzrakstī. Ceru ka patiks, bet nu jā vērtējiet!!!
P.S. piedodiet par gramatikas kļūdām.
22.nodaļa
Mēs sēžam un pļāpājam it ka būtu pazīstami visu mūžu, bet tā nav. Tagad mēs pļāpājam tā it kā nekas nebūtu bijis, it kā viss būtu aizmirst. Bet tā nav, nav. Nelaime nenākot viena.
Kāds no blakus galdiņiem ik pa laikam palūr uz mūsu pusi, es jūtu šos skatienus, tie dzeļ sāpīgi.
Tad kad skatienu kļūst par daudz, man gribas piecelties un iet, bet es sēžu un turpinu mūsu sarunu. Mēģinu pievērsties viņam, bet man nepatīk te – viņiem nepatīku es. Esmu kā traucēklis, jau ierastā dienas ritmā.
-Vai pusdienas var pasūtīt uz istabu?-klusām jautāju viņam. Viņš pasmaida un tikai tad atbild:-Jā , var. Tev nepatīk viņi,- viņš liek noprast par ko iet runa.
-Man nepatīk, viņu skatieni,- mazliet kautrīgi pasaku.
-Kā tas ir? Tev ir kauns, vai varbūt neērti?
-Nē man sāp tie ,- ieturu pauzi,- skatieni.
-Varbūt tad mēs iesim?- šis piedāvājums nāca tieši laikā. Beidzot varu pamest šo telpu. Vel tikai daži metri , un skatienu durkšņi beigsies. Visu acu skatieni ir pievērsti mums, man tas izraisa sāpēs kuras nespēju izskaidrot. Mani spārni, kas bija paslēpti aiz ādas izlaužas un pasargā mani tagad. Tagad tos rotā ne tikai balta spalva, bet arī zelta svītra pa to kontūru.
Zāle dzirdu nopūtu skaisti, tagad to skatieni ir vel vairāk pievērsti man. Spārni mazliet mazina sāpes, jo tie ir apkļāvušies ap manu augumu.
Mēs esam koridori, un lēnam ejam uz priekšu.
-Kurp mēs ejam?
-Uz vietu, kur var paslēpties no visiem. Kur var nozust no visu skatieniem. Kur var apdomāt dzīvi.
-Tad tu man rādīsi ceļu, un uzticēsi man savu slepeno vietu?- pavelku viņu uz zoba.
-Jā, es atklāšu tev šo noslēpumu,- viņš pasmaida, un mēs dodamies pa gaiteņiem. Šie gaiteņi ir gaišāki, nekā citur. Šie it kā izstaro gaismu.
-Pagaidi,- viņš pieiet pie sienas, un uzspiež plaukstu uz caurspīdīga ķieģeļa.
Atveras durvis, cik nu var tās par tādām saukt, tās atrodas sienā, un ne ar ko neatšķiras no sienas.
Mēs ieejam iekšā, un man aizraujas elpa. Šeit ir tik skaisti, it kā es atkal būtu dzīva, it kā es atkal dzīvotu, it kā es atkal elpotu.
-Šeit, šeit ir tik skaisti,- es klusiņām nosaku, man bail ka kāds mūs sadzirdēs, un šis skaistais skats pazudīs.
Šeit ir tik daudz puķu, šeit ir zāle, šeit ir dzīvnieki kas liekas nemana mūs. Un šeit plūst upe, tik dzīva kā cilvēka dvēsele.
Es novelku kurpes, un staigāju ar basām kājām pa zāli- jūtoties kā mazs bērns. Šī sajūta ir neaprakstāma atkal sajusties kā cilvēkam. Sajust zāles smaržu, elpot tā kā spēju to tikai uz Zemes, un neuztraukties par neko esot man pašai. Vēlētos lai tā būtu visu laiku, lai šādi es varētu dzīvot turpmāko engelõ mūžu. Bet es neesmu cilvēks, es esmu engelõ.
-Vai es nevaru dzīvot šeit?-es jautāju viņam, kad atrodu viņu peldamies.
-Nē, jo šeit notiek apmācības, bieži vien.
-Ahhh,- tas skan daudz par daudz bēdīgi.
Es noguļos zāle pie upītes, kājas iemērcu ūdeni kuram , manuprāt, vajadzēja būt siltākam. Es guļu zālē, elpoju tās smaržu, un domāju iet peldēties. Kas līdzīgs kā dzīvot uz zemes, ja neskaita to ka ….
Man klāt pienāk Dereks, viņš arī apguļas – man blakus.
-Vai tev patīk?-viņš jautā, un velk pa manas plaukstas līnijām.
-Kas, man patīk?
-Šeit, daba šī?-viņš sapņaini lūkojas man acīs.
-Jā man patīk.
-Bet vai tu zini ka dabai ir divas puses – labā un sliktā?
-Jā, kādēļ saki tā?
-Tādēļ ka tas noderēs mācībās, un ,- viņš apklust.
-Kur?- esmu pieslējusies pussēdus.
-Nekas.
-Ja iesāc pabeidz,- es uzstāju.
-Nekas, pati ar laiku sapratīsi,-viņš novelk, un pieceļas kājās un pasniedz roku man. Mēs pieceļamies un dodamies uz izeju.
Ir tik bēdīgi pamest šo vietu, tik īsā laikā es jau esmu to iemīlējusi, jo tā ir bijusi citāda, savādāka nekā engelõ gaiteņi.
Būtu jāiziet uz pilsētu, es neesmu tur bijusi kopš mēs sastrīdējāmies. Pār maniem vaigiem nobirst trīs asara, par laimi tās nemana Dereks. Es uzvelku kurpes, un dodos ar Dereku ārā no telpas kas darīja mani laimīgu. Mēs ejam atpakaļ tur kur sāp, tur kur dur, tur kur nicina. Man nav izvēles, vismaz man tā šķiet.
