Sveiki spocēņi. Nākamā daļiņa klāt, nākošā būs sestdien. (:
Piedodiet par gramatiskajām kļūdām.
komentāros kritiku!!!
Ja vēlies seko----->https://twitter.com/#!/WOLF132435
1.nodaļa.
Kopš šausmīgās avārijas kurā es zaudēju vecākus, ir aizritējuši četrpadsmit gadi. Tas nemazina faktu , ka manas sāpes ir pārgājušas, tieši otrādi ar katru gadu dedzinošās sāpes pieņemas spēkā. Tie vārdi ko toreiz man teica bija meli, salti meli. Vārdi kas nomierinātu bērnu, kas neko ,pēc viņu domām, nesaprot.
Mani aizveda uz slimnīcu, es redzēju kā manus vecākus ievietoja maisos. Tajos maisos kur parasti liek mirušus ķermeņus, māte ar stiklainām acīm. Tēvs ar platu smaidu. Nez kāpēc viņš smaidīja? Ar pašapmierinātu smaidu kā pēc labi padarīta darba. Viņam bija vienalga kas notiks ar mani, vai arī viņš cerēja ka es nomiršu.
Es nonācu slimnīcā, man bija daži lauzti kauli, un vaļēja brūce galvā. Es neko nejutu, tikai tukšumu. Šī tukšuma sajūta ir vēl jo projām. Tā nepamet mani, vismaz ne šo gadu laikā. Medmāsa kas mani aprūpēja, nespēja atbildēt uz maniem jautājumiem, tik mierinoši teica , precīzāk salti meloja, ka viss būšot labi. Es zināju ka tā nebūs, jo mani vecāki bija tajos briesmīgajos maisos. Mani ievietoja slimnīcā, ap mani ik dienu riņķoja ārsti. Uzdeva daudz dažādu jautājumu, uz kuriem man bija ja atbild. Viņi neatbildēja uz manu ,manu vienīgo jautājumu. Viņi izlikās to nedzirdam. Es tikai, tikai gribēju uzzināt kur ir mani vecāki.
Bija pagājusi aptuveni nedēļa, kad man teica :”Piecelies, un aizej nomazgāties. Tev jāiet.”
„uz kurieni?” uz šo jautājumu man ne atbildēja. Manī mita cerības stariņš, ka varbūt, varbūt es satikšu vecākus. Es viņus satiku, tikai savādāk. Pavisam savādāk kā biju domājusi.
Es paklausīju medmāsas teiktajam, nomazgājos un uzvilku tīras drānas. Viņa mani paņēma pie rokas, un aizveda līdz mašīnai kas jau gaidīja pie slimnīcas durvīm. Viņa un es iesēdāmies mašīnā , tikai tagad varēju viņu aplūkot. Medmāsa bija tukla, pēc izskata skarba sieviete. Ar nelaipnu skatienu , un atbaidošu balsi. Man bija vienalga kas mani ved, ja tikai es satiktu vecākus.
Mašīna apstājās pie kādas kapsētas, mani pārņēma nelaba priekšnojauta. Tāda ka liekas, ka tūlīt notiks kas šausminošs. Mēs izkāpām no mašīnas, es neko nejautāju medmāsai. Viņa saķēra mani aiz rokas, un burtiski vilka uz kapličas pusi.
Kapliča bija atbaidoša vienstāva ēka ar ķieģeļu sienām, un smailu torni kurā bija zvani. Ieejot kapličā, tā bija auksta, nemājīga ar pretīgi zaļganām sienām. Visu tai bija divi pacēlumi un tur zārki. Zārkos gulēja. Nē!!! Mana mamma un tēvs. Es ne varēju normāli paskatīties uz tiem, pār maniem vaigiem sāka ritēt asaras. Asaras kas aizskaloja visu bērnišķīgo.
Sākās ceremonija, cilvēku kapličā nebija daudz. Agrāk nevienu no tiem nebiju redzējusi. Manu uzmanību piesaistīja kāda jauna sieviete, pēc skata dārgās drēbēs , un masīvā kaklarotā. Kā tāda sieviete varēja pazīt manu vecākus, kas bija pliki kā baznīcas žurkas. Mani vecāki nebija turīgi cilvēki, ne tuvu tam. Viņi bija nabagi, tēvs dien dienā dzēra, bet māte centās apdarīt mājas darbus , audzināt mani, un ik pa laikam piestrādāja par šuvēju. Šujmašīnu mamma ar tēti saņēma kā dāvanu no mātes vecākiem kāzās. Tēva vecāki neatbalstīja viņu attiecības, ne mani. Viņi , manuprāt, nezināja ka es esmu vispār. Tēva vecāki bija turīgi cilvēki, vairāk nekā turīgi – bagāti. Un atbilstoši tam , tēvam vajadzēja aprecēt kādu tik pat materiāli nodrošinātu dāmu. Taču tēvs ieskatījās mātē, un pēc gandrīz triju mēnešu aplidošanas pasaulē pieteicos es- māte konstatēja ka gaida mazuli. Pavēstot šo ziņu tēvam viņš bija laimīgs, staroja aiz laimes. Māte man daudz reiz stāstījusi ka viņi ar tēvu iepazinušies, taču četrapadsmit gadu laikā man daudz kas jau ir aizmirsies. Zinu tik to ka tēva vecāki neko no šī visa ne atbalstījuši un uzgriezuši tēvam muguru. No tā laika tēvs sācis dzert, vienīgi uz īsu mirkli pārstājis , kad pasaulē ierados es.
Cik nu atceroties, mēs nekad neesam dzīvojusī bagāti. Mēs būtu varējuši tā dzīvot, ja tēvs nedzertu, jo lielāko daļu algas viņš nodzēra. Viņš nestrādāja par kādu sētnieku, viņš bija bankas menedžeres, bet ne uz ilgu laiku. Vismaz nevienā bankā, viņu vienmēr atlaida par dzeršanu. Māte- ehh viņai neklājās viegli, vīrs naudu nodzēra, viņu sita. Bērnu gandrīz neievēroja. Un laime, kas tika solīta mūžam, tā ari nepienāca. To es saprotu tikai savos astoņpadsmit gados..
Bēru ceremoniju es atceros kā pa miglu, lielāko daļu ceremonijas es raudāju. Neticot ka viņi ir miruši. Izvadītājs runāja un runāja, bet man bija vienalga vai viņš runāja vai nē. Mani vecāki bija miruši, kāpēc slimnīca man neviens neko neteica, tikai klusēja.
Pēc neilgās bēru ceremonijas , tā pati medmāsa saņēma mani aiz rokas, un veda atpakaļ uz mašīnu. Es negribēju nekur doties, es gribēju tik mirkli. Tik vienu mirkli pasēdēt pie vecāku kapavietas, es šo velmi neizteicu. Jo es zināju ka to noraidīs, neviens man neļautu tur pasēdēt vienai. Mašīna nu jau brauca pa citu ceļu, nevis uz slimnīcu bet uz kaut kurieni. Uz turieni kur ir nezināmais, jo neviens neteica kur. Es jautāju medmāsai uz kurieni mēs braucam, bet viņa pasmīnēja un neko neteica. Mašīna ieripoja iekšā pagalmā, caur grezniem vārtiem. Tā brauca pa gludu asfaltu.
