Čau!
Jā, jau zinu ka ilgi nebija, bet nu nebija laika rakstīt.
Bet nu klat ir nākama nodaļa.
Lasat izbaudat, un kritiku!!!
P.S. PIedodiet par gramatiku.
18.nodaļa
Man pretī stāv… Tie ir… Tie ir eņģeļi, viņu ir vairāk, daudz vairāk par mums. Nevajag cīnīties, būs pārāk daudz asiņu, pārāk daudz nāvju, pārāk daudz asaru… Eņģeļi ir nolaiduši galvas, kad tie paceļ tās to acis ir tukšas… Kādēļ gan cilvēkiem tās asociējās ar ko labu?
Tie izplēš savus baltos spārnus, tie ir gatavi kaujai. Nē…
Es sēžu gultā sēdus, eņģeļi, tunelis, Dāvis… Man vajag tikt pie viņa, es drudžaini pie ceļos. Atveru skapi, uzvelku melnās džinsa bikses, melnu džemperi un melnu ādas jaku. Ātri sameklēju kedas, uzvelku tās un izeju ārā. Par laimi jakas kabatā ir karte. Izvelku to un sāku pētīt.
Ja iešu pa šo gaiteni, tad pagriezīšos pa labi, nokļūšu pie tālākā lifta. Braukšu līdz pēdējam stāvam, izkāpšu un iešu pa tuneļiem pa kreiso pusi. Un uzbrukšu. Plāns gatavas.
Saloku karti un ielieku atpakaļ kabatā, sirds drudžaini sitās, rokas trīc no uztraukuma, adrenalīns pieplūst asinīs .Un es skrienu, man jāatrod viņi, man jānogalina eņģeļi, par spīti tam ka tas ir pret maniem principiem.
Es nevaldu pār savām kājām, tās skrien uz priekšu es nemēģinu tās apstādināt.
Lifts, piespiežu pogu. Man liekas ka lifts velkas, ka laiks speciāli rit lēnāk. Atveras lifta durvis, es iesteidzos iekšā .Nospiežu pogu uz pēdējo stāvu, un atkal jāgaida. Tas tracina mani!
Lifts apstājās, es neskrienu. Tagad jāiet lēnām, lai eņģeļi nemana.
Es pagriežos un redzu kā eņģeļi sagūsta engelõ, bez cīņas.
Es nostājos to priekšā, viņi atkar žokli ieraugot mani. Es pasmīnu.
-Nu ko nebijāt mani gaidījuši?- es pastiepju roku, un ļoti ceru ka kāds no maniem elementiem izrādīs interesi par eņģeļiem. No rokas izstiepjas piecas gaismas strēles, katra no tām skar kādu eņģeļi, tās iznīcina vienu, un pāriet pie nākamā. Eņģelis kam pieskaras kāda no tām, izirst- sabirzt putekļos. To nav, visas piecas gaismas strēles virzās viena eņģeļa virzienā.
Eņģelis ar baltiem spārniem , tam uz katra spārna ir trīs melnas spalvas. Varbūt viņš pa pusei ir engelõ? Nē, viņš pagriežas pret mani, un lec man virsū. Neviena gaismas strēle neskar viņu.
Viņa spēcīgais augums notriec mani zemē, saskarsme ar grīdu ir sāpīga. Viņš žņaudz mani, es nepretojos, padodos- man nav taču ko zaudēt. Garām man, varbūt domās, varbūt realitātē man skrien vārdi no nezināmas grāmatas ,grāmatai ir sarkani vāki, katrā lappusē ir zīmogs. Varbūt tā nav viena grāmata? Gaišs gaismas stars apžilbina mani, rokas kas bija ap kaklu atslābinās. Smagais ķermenis saļimst, tagad tas ar visu svaru spiež mani pie zemes.
-Tu neizdzīvosi!-tas nokliedz, tā acis paliek stiklainas, es noveļu nost ķermeni.
Pārējie engelõ skatās uz mani ar izbrīnītu skatienu, es aizeju pie viena un atsienu to, pie kā es pieeju tas izbrīnīti skatās uz mani. Tie paraujas nost no manis, kad pieeju tiem klāt, tie izbrīnīti lūkojas mani. Tie nebilst ne vārda, tikai mēmi raugās.
-Kas?,- es nobļaujos tā lai viņi sadzird,- Kas notiek?,- es kliedzu, viņi mēmi skatās uz mani, tie sāk kustēties, tie bēg no manis. Tiem ir bail no manis.
Es speru soli uz priekšu, viņi vel straujāk pakāpjas uz aizmuguri no manis. Dusmu deja sāk dejot, tā dejo neskatīdamies ne uz ko, bailes viņu acīs, mani kaitina.
-VARAT IZBEIGT, VIENREIZ,- kliedzu, pieskrienu pie viena pārrauju tā apsēju, tad pie otra. Līdz izlādēju visas dusmas, un visi ir atsaitēti – atbrīvoti.
Līdz ko tie ir atsaitēti, tie mēģina tikt man garām. Tie nevēlās kontaktēties ar mani.
Pagriežos un taisos doties uz istabu, līdz sajūtu kādu siltu roku uz pleca.
-Paldies,- pagriežos, ielūkojos zilajās acīs, dusmas pazūd. Kā es varēju uz viņu dusmoties?
Es neko nesaku, negribu bojāt šo mirkli. Pagriežos un dodos uz istabu, neviens neseko.
Gaiteņi ir tukši, tā it kā nebūtu nevienas būtnes, pat engelõ
Atveru istabas durvis, bet tur jau sēž Dāvis.
Viņš klusē, es vēlos sacīt ko. Bet nē, nē… Es nevaru būt tā kas piekāpjas, kaut gan viņa zilās acis… Es paskatos pār plecu, šīs mierīgas acis raugās mani, vēro katru kustību.
Es salaužu savus uzskatus, un sāku runāt pirmā.
-Cik ilgi tas turpināsies? Cik,- viņš pienāk man klāt, un uzlieku pirkstu man uz lūpām.
-Kššš,- viņš nočukst, un atraujas no manis. Pagriežas un iziet pa durvīm.
Tik mierīgi, ka nekā nebūtu, ka es nebūtu nekas. Pasaule pēkšņi sagriežas, es slīkstu tumsā, līdz redzu telpu kontūras, un cilvēku seju kontūras.
Viņa nedrīkst sekot man, nē.. Pagrieziens un nokļūstu nākamajā gaitenī, šajā ir vel mazāk gaismas nekā iepriekšējaja.
Vel daži gaiteņi, un nokļūšu pie ”galvenā”. Nākamais gaitenis, kurā ir ļoti gaišs, liekas ka esmu ārā. Saule svilina manus spārnus , neteiksim ka es to nepanesu, bet tumsā man patīk vairāk.
Vel daži soļi un būšu klāt, bet tad es redzu kādu ko nevēlējos sastapt. To pašu balto eņģeli ar trīs melnām spalvām uz katra spārna, bet nu jau kā engelõ. Viņam arī ,nu jau, ir zilas acis. Tikai tās ir vairāk pelēcīgi zilas. Šis ”engelõ” bija pie ”galvenā”, nemaz negribu zināt par ko viņi runāja. Pie viņa es neiešu, vismaz ne šodien, pagriezos lai ietu atpakaļ. Tikai šoreiz vairs ne viens.
