Čau visiem. Jā zinu ka baigi ilgi rakstiju, bet bija dažādas problēmas ar datoru. Bet nu ceru ka vairs ta nebūs, un varēšu likt regulāri "Pagātnes rēgus" . Bet nu lasiet, un komentāros KRITiKU!!!
12.nodaļa
Rebeka guļ, savā asiņu peļķē. Tas kurš viņai to nodarīja, guļ blakus. Viņš nogalināja viņu, es izmetu no rokām puķes kuras nesu viņai, es gribu skriet prom. Es negribu redzēt viņu, bet Rebeka …
Kā es varēšu dzīvot bez Rebekas, bez cilvēka kuru mīlēju?
Es mēģinu pārvarēt šoku, sagremoto kas ir noticis, to ko labot vairs nevar, lai kā sāpētu. Katra šūna kas ir manā organismā sašķīst, tām vajadzēja tikai Rebeku. Viņas nav, un es vairs neredzu mērķi dzīvot. Ir tikai viena izeja.
Es apskauju nedzīvo ķermeni, tas ir auksts, taču tā ir Rebeka. Kā es varēšu dzīvot bez viņas? Kā es to varēšu? Apkārt man sāk rosīties cilvēki – mediķi, policisti. Asaras nevaldāmi lauzās uz āru, es nespēju tās sagremot, vienkārši nespēju. Zaudējums ir pārāk liels, kādēļ es viņai nepateicu ka mīlu viņu, kādēļ es neteicu viņai ka gribu dzīvot ar viņu kopā- kopā uz mūžu. Vairs neko nevar labot, viņa nesadzirdēs, viņa…
Kāds atrauj mani no nedzīvā ķermeņa, tas velk mani prom, tālu prom no viņas. Es domāju par Rebeku, neskatos kur mani velk. Vienu brīdi mēģinu pretoties, bet rokas ir pārāk spēcīgas.
Mani ievelk baltā, slēgtā telpā ar polsterētām sienām. Beidzot tas mani atlaiž, es redzu tikai viņa kājas, kas attālinās no mani, un aiziet. Dzirdu kā tiek pagriezta atslēga, viņi mani ir ieslēguši.
Viss pazūd dūmos, telpā sāk plūst dūmi. Es ,vismaz, domāju ka tie ir dūmi. Es krītu bezdibenī, visapkārt ir ainas kur esmu kopā ar Rebeku- sapnis, jo viņas vairs nav.
***
Tumsa ievijās katrā manā šūnā, cenšos turēt vaļā acis, tas neizdodas, kādā irklī tās aizveru. Es lidoju, bet ar ko? Man taču nav spārnu, vismaz, kādreiz nebija. Es paskatos uz aizmuguri, es redzu ko melnu, es aptaustu muguru, tur ir SPĀRNI. SPĀRNI! Es esmu eņģelis?
Mani spārni ir melni, es to uzzinu kad apkļauju savu augumu ar tiem. Tie izstaro siltumu, tie ir milzīgi melni spārni. Esmu laimīga man ir spārni. Man vienalga kādēļ tie ir melni, bet tie ir mani spārni.
Es lidoju arvien augstāk un augstāk, drīz es sasniedzu mākoņus, es uzsēžos uz tiem, es nekrītu cauri, tie notur manu svaru.
Kāds ir man aiz muguras, es to jūtu. Es pagriežos, tas ir tas pats eņģelis, taureņi manā vēderā sāk dejot.
-Tev jālido prom, tu nevari palikt te,- viņš drūmi nosaka,-es gribētu lai tu paliec te, bet tas ir pārāk bīstami,- viņš nokar galvu, asaras sāk tecēt pār maniem vaigiem. Asaras- kas atstās dziļas pēdas-miesā.
-Neraudi,-viņš ir man blakus, taureņi sāk vētrainu deju manā vēderā, viņš noslauka manu asaru, viņa pirksti tik silti, tik maigi. Es uzlieku savu roku viņējām, viņš notrīc, viņš pieliec galvu un noskūpsta mani. Tas nav ilgi, jo dzirdu klaigas.
-Tev jāiet, ir pārāk bīstami palikt tev te –Rebeka,- viņš drūmi nosaka, un grūž mani , es redzu kādu pērli, caurspīdīgu. Tā vairs nav pērle, bet asara. Kas , kas liek raudāt man. Es raudu un krītu, raudu …. Man žēl viņa, es gribu pie viņa, pie viņa….
Spārni neapzināti sāk vēzēties, un es lēnām nolaižos uz zemes, man neviens nepievērš skatienu. Neviens nepievērš uzmanību spārniem, neviens…
Es klīstu pa pilsētas ielām, es bezmērķīgi klīstu, es nezin kurp iet.
Mēģinu atrast ezeru, varbūt tur ir mans patvērums? Ģeogrāfijas zināšanas man nav diez ko spožas. Es mēģinu kustēties ziemeļu tad dienvidu virziena, un tad man viss sajūk. Un es eju tur kur , pēc manām domām, varētu būt ezers.
Pēc laiciņa es tiešām nonāku pie ezera, intuīcija tomēr nav mani pievīlusi.
Krūtīs kas spēcīgi iesmeldzās, ja es būtu cilvēks es teiktu ka tā ir sirds. Tagad es nezinu kas es esmu, es saku ka tas ir kas līdzīgs sirdij… , tātad sirds. Tā raud žēlabainas asaras, par to ka ir jāpamet to, ko mīli.
Man sāp, stiprāk nekā citas reizes. Liekas ka, ka neviens nekad nav juties tā kā es, nevienam nekad nav sāpējis tā kā man, neviens nav piedzīvojis to ko es.
Es stāvu ezera krastā, ir nakts, jau nakts. Vēroju mēness atspīdumu ūdenī, prātu moka mīlestība, sirdi sāpes. Man ir daudz jautājumu, bet atbildi gribu dzirdēt tikai uz vienu. Cik ilgi… Cik ilgi man vel būs jācieš? Cik ilgi? Nav neviena , pilnīgi neviena, kas spētu man atbildēt uz šo jautājumu. Ja vienīgi, vienīgi Dievs, ja tāds pastāv. Man būtu jātic, jo es esot eņģelis, vai kas līdzīgs tam. Bet diez vai esmu eņģelis, man ir melni spārni, nevis balti kā….
***
Viņi man tomēr ko ir iebarojuši, jo es neatceros kā iemigu. Vienīgais – kliedzienu, skaļu kā vārnas ķērcienu, it kā tev rautu miesu… Tas pauda sāpes, bet tas nevarēju būt es…
Es noliecu galvu un kārtīgi aplūkoju sevi. Vīrietis ap gadiem 23, melniem pusgariem matiem, spēcīgas miesas būves, baltās drānās, nekādu pārsēju nav. Tas nebiju es.
Atmiņas mani pāršalc kā milzīgs cunami vilnis, bet tas sāp. Tā pat ja cunami vilnis aizskalo cilvēku dzīvības, tā pat, tā pat man sāp Rebekas dzīvības zaudējums. Viņas nav, viņas vienkārši nav.
Pa durvju lūku man iestumj zāles, jau otrās, es tabletes beru vienā kaktā, man tās jākrāj lai nonāktu tur pat kur Rebeka.
Balto sienu pēkšņi sāk pārņemt melns šķīdums, varbūt tā ir mana fantāzija?
Nē, melnais šķīdums veido siluetu, kas met man melnu lodi, tā izēd caurumu manai miesai. Es redzu eņģeli ar melniem spārniem, ar Rebekas ķermeni un seju. Caurums plešas plašumā, melnais šķīdums plešas pāri visam ķermenim, un nu jau vairs ir tikai pelni…
