Sveiki , sveiki! Brīdinu var likties ka stāsts beidzās bet tā nav, ceru ka jums patiks.
11.nodaļa
Es smaidīju, kaut gan zināju ka tas izskatās tizli. Man bija vienalga, viņa bija pamodusies.
Rebeka bija pamodusies, vairs nebūs to nakšu kad , kad aiz bezcerības raudi, nebūs tā ka gaidi lai viņa ko pasaka, vairs tā nebūs.
Es to apjautu tikai tad, kad izgāju no palātas, tad kad devos mājās. Es pat nezināju kad pēdējo reizi biju mājās, jo visu laiku biju pie Rebekas.
Es sapņoju – precīzāk biju laimīgākais cilvēks pasaulē.
Tagad atliek tikai cerēt uz to ka viņu drīz palaidīs mājās. Ka līdz tam laika viņa būs iemīlējusi mani, tā kā es viņu. Es uz to ceru, cerēšu kaut līdz sava mūža, pēdējai dienai.
Es sapņoju, bet tas man netraucēja saskatīt garāmgājējus.
Viņš , viņš bija vainojams it visā sliktajā kas noticis ar mani. Viņš sašāva un sadūra Rebeku, viņš sadūra mani, viņa tēvs nogalināja mūsu vecākus. Viņš ir ļaunuma sakne. Viņam tas nerūp, viņš tikai smaida, jo pagaidām viss notiek pēc viņa plāna, nekas vel nav nogājis greizi.
***
Rebeka guļ komā, tas mani priecē. Par vienu traucēkli mazāk, bet būs jau arī jāiebeidz viņa. Nebūs no viņas nekāds dzīvotājs, ne arī no viņas drauģeļa nebūs . Ha! Viņš sēž un pinkšķ pie viņas gultas, it kā asaras spētu piecelt viņu.
Viņa vietā es būtu beidzis viņās ciešanas, bet viņš to nedarīja. Viņš viņu mīlēja! Ha ! Cik salkani ,pretīgi.
Viņiem nebūs nekāda ilgi un laimīgi, es par to parūpēšos, pat ja nāksies ziedot savu dzīvību, gan vienalga, galvenais lai viens no viņiem mirst. Labi būtu ja tā būtu Rebeka, Lārhālu dzimtai- zinātniekiem būtu gals. Es būtu laimīgs ja man tas izdotos.
Būtu jāieiet slimnīcā, bet man negribas lai kāds mani atpazīst. Labāk es atradīšu palātas logus un paskatīšos vai tas puņķu lupata tur vel ir.
Paskatos uz aizmuguri, un kas tur ir – Misters Puņķu lupata. Viņš blenž man virsū, nekaunīgi blenž virsū. Viņa sejas izteiksme ir graujoša, uz viņu paskatoties man gribas smieties pilnā kaklā.
***
Viņš aizgāja, daļa manis to nevēlējās. Viņš man sāk iepatikties, viņa balss mani nomierina – vairāk par visu. Es vairs negribētu viņu dalīt ne ar vienu citu , bet, bet man gribas viņu iepazīt, varbūt noskatīties cik ļoti es viņam patīku.
Ienāk medmāsa, iedod zāles, pasaka kā jādzer un aiziet.
Man gribas tikt prom no slimnīcas, tālu prom no šīs iestādes. Pietiekami laika esmu tur pavadījusi.
Ienāk medmāsa ar sistēmu, redzu ka šodien man ielaidīs divas sistēmas, viņa pieliek vienu un aiziet. Man sāk nākt miegs, es nepretojos, jo zinu cik ilgi tek sistēma. Pavisam lēnām, es iemiegu. Ceru ka šoreiz ne uz sešiem mēnešiem.
Esmu viena, es soļoju uz priekšu, ir tumsa tā kā neko nevaru saskatīt. Zeme ir miglā, kājas es neredzu, es kustos pa miglu. Nav neviena apkārt, ir tikai tumsa.
Solis, vel viens, tad vel viens es krītu, izkrītu cauri miglai.
Apkārt ir eņģeļi, tie visi man ir uzgriezuši muguru. Tie ir tērpti baltā, dažiem no tiem ir melna svītra uz , uz milzīgajiem , baltajiem spārniem. Tie pagriežas to sejas klāj piekaltušas asinis, tie ir eņģeli kas ir cīnījušies. Viņi ir bijuši karā.
Tiem eņģeļiem kas stāv priekšā ir veseli spārni, bet viņi pagriežas, un tie kas stāvēja aiz tiem – to spārni ir rētaini, asiņaini. Taču tajos ir kāda dziņa kas mani velk pie tiem, es pavisam neapzināti pieeju pie viena no eņģeļiem, es pieskaros tā spārnam. Viņa augumu pārņem trīsas, viņš pagriežas pret mani ar seju.
Amora bultas, ja tās pastāv , tad tā šobrīd ir ķērusi mani. Es iemīlos šā eņģeļa gaiši zilajās acīs, nopietni savilktajās lūpās, degunā it visā. Sirds sāk sisties straujāk, viņš noliec galvu, mūsu lūpas saskaras, bet tikai uz īsu brīdi, es krītu.
Viņa lūpas , tik maigas, es pieskaros savējām. Es gribu vēlreiz satikt eņģeli karotāji, es apzinos ka tas ir sapnis. Par spīti tam ka tas ir sapnis, es gribu vēlreiz ielūkoties tajās acīs, redzēt tā lūpas, just viņa lūpas, pieskarties viņa melnajiem matiem. Gribu sajust, bultu – Amora bultu kas skārusi mani.
Es krītu, cauri mākoņiem, cauri zemei, cauri ellei, tumsa ieskauj mani, apskauj mani, iemiesojās katrā šūnā, katrā orgāna, liekas ka esmu daļa no tumsas.
Eņģelis stāv pie manas gultas, es samirkšķinu acis, viņš ir prom. Viņš aizlido, izgaist, pazūd. Es gribu pie viņa, es gribu just viņu blakām. Redzot viņu tikai piecas minūtes, es viņu iemīlēju. It kā būtu pazinusi viņu visu mūžu.
Es paveros apkārt, esmu atguvusies no eņģeļa apciemojuma. Sistēma ir noņemta ,neviena apkārt nav, esmu viena –šaurajā palātā.
Dzirdu soļus, palātā ienāk viņš. Viņš kurš mani sadūra, viņš kurš mani sašāva, viņš kurš grib pabeigt iesākto.
-Ko tu gribi?- es norūcu viņam, ja viņš grib mani nogalināt, uz priekšu.
-Nu kāpēc tik nikni, vai tā nepieklājās sasveicināties vispirms?- viņš smejas par mani, jo viņš ir mednieks bet es medījums.
-Ar tevi, tevi kurš grib nogalināt mani?-es negrasos padoties tik viegli, tā ir spēle uz dzīvību un nāvi, bez atkāpēm no robežām.
-Bet ko tu gaidīji, ka atnācu tevi apciemot. Ja vien tu zinātu ko tavi vecāki man ir nodarījuši, visa tava dzimta,- viņš ieslīga monologā ar sevi, es necentos runāt ar viņu, tikai klausījos,- tava tēva dēļ manējais nemitīgi nebija mājās, centās izgudrot ko labāku nekā viņš. Es biju maziņš, neatceros kaut vienas brīvdienas kad viņš bija mājās. Varbūt viņš bija darbaholiķis? Jā, jo viņam bija nopietni konkurenti. Es vēlētos pagriezt laiku atpakaļ, izglābt tēvu – no pašnāvības. Dziļi sirdī viņš bija gļēvulis, egoists viņam trūka uzmanības. Viņš gribēja, lai visa uzmanība tiktu pievērsta viņam, nevis tev, tavam tēvam, un tavai ģimenei. Kad piedzimi tu, tēvs gandrīz sajuka prātā. Vel vien ģēnijs piedzimis, viņš nemitīgi skandināja pa māju, viņš domāja ka tu – Rebeka arī būsi ģēnijs – izgudrotājs. Ja viņš būtu zinājis ka tu neesi tāda, varbūt viņš nelēktu. Varbūt paliktu dzīvs?
Es nekad negribētu , lai tu dzīvotu. No mirkļa kad viņš nolēca, es zināju ka atriebšu viņa nāvi, lai ko tas maksātu. Es gribēju tikai atriebt viņa nāvi, atriebt ciešanas, atriebt tās brīvdienu stundas kuras varēju pavadīt ar tēvu. Bet nē, viņš tupēja savā labrotorija un mēģināja ko izgudrot. Viņš gribēja visu uzmanību pievērst sev, viņš gribēja būt uzmanības centrā, tas nesanāca. Tavs tēvs atklāja ar vien sarežģītākas iekārtas, beigu beigās tēvs noslepkavoja viņus. Jā es atzīstu tā bija slepkavība, viņš pārgrieza bremzes mašīnai, viņš zināja ka tavs tēvs trakos, bet bremzes nestrādāja, viņš ietriecās apmalē. Ar tavu māti bija vienkāršāk, pāris pilītes indīgu vielu, un cilvēks ir miris. Nekādu seku organismā,- man gribējās sist viņam, gribēju kliegt viņš, viņš nogalināja manus vecākus. Tikai tāpēc ka viņa bērnība nebija laimīga, viņš gribēja tikai atriebt sava tēva pašnāvību, kurā nav ko atriebt. Viņš izklausījās pēc psihopāta, pēc garīgi slima cilvēka.
Viņš piecēlās kājās, pienāca klāt,- pēc visa ko tu dzirdēji, man neatliek nekas cits kā nošaut tevi, tu zini pārāk daudz, un tu esi vainojama it visā , it visā sliktajā kas notika ar manu tēvu,- viņš izvilka pistoli, nomērķēja uz sirdi un izšāva. Man nebija bail, es nekustējos, ja tam ir jābeidzas šādi – tad tas beigsies šādi.
Lode ietriecās miesā, ar milzīgu ātrumu, es iekliedzos – aiz sāpēm ko tā man nodarīja, viss kas bija apkārt pazuda, tumsa ieskāva manu augumu, piepildija to ar tumsu, un vairs nebija nekā, ja vienīgi tumsa. Tumsa- tagad arī daļa no manis ir tumsa.
