local-stats-pixel

Pagātnes Pinekļos. (4)2

95 0

Ieejot omulīgajā kafejnīcas telpā, mēs taisnā ceļā devāmies uz vietu pie loga, telpas dziļākajā stūrī. Kā jau parasti, šeit cilvēku nebija daudz, un tieši šī iemesla dēļ man te patika, ja neņēma vērā ēdienus, kādus te gatavoja.

- Man lūdzu kaut kādus salātus un kafiju, baltu, bet bez cukura. - Karmena lietišķi paziņoja rudmatei, kas bija atnākusi uzklausīt mūsu pasūtījumus. Pierakstījusi izskanējušo pasūtījumu, viņas acis pievērsās man.

- Man tikai tēju.

Gaidāmās tikšanās dēļ ar Robertu, man bija zudusi apetīte. Un ja es kaut ko tagad ieēstu, tad pastāvēja iespēja, ka tas tūlīt pat pamestu manu vēderu. Un es negribēju riskēt.

Pamājusi ar galvu, meitene apcirtās riņķī un pirms viņa pazuda aiz letes, es pamanīju zem īsi apcirptajiem matiem pavīdam tetovējumu.

- Nervozē?

Pamājusi ar galvu, kā atbildot uz viņas jautājumu, es nedaudz pasmaidīju.

- Es vēljoprojām nesaprotu, kāpēc tu strādā par arhitekti. Manuprāt tev būtu jādarbojas psiholoģijas nozarē. - atbalstījusi elkoņus pret leti, es gaisā saviju savus pirkstus.

- Iespējams, bet arhitektes joma mani piesaistīja vairāk. - viņa mirkli apklusa. - Pastāsti ar ko tu tiksies, jo parasti tu tā nenervozē.. nē, tu vispār nenervozē, tātad tas ir kāds īpašs cilvēks. - viņa veikli mainīja tematu, un es gari nopūtos.

- Nav nekas tāds, ko tu varbūt iedomājies. Mēs vienkārši satiksimies, padzersim kafiju un parunāsim. -

- Un tādēļ ir tik ļoti jānervozē? - viņas sejā iezagās smaids.

Jā, jo ne katru dienu tu satiecies ar tevis nolīgto personu, kas rokas pagātnes notikumos un cenšas atrast tavu vecāku slepkavu. Es gribēju atcirst, bet skaļi tomēr atbildēju vienkāršu: - Jā.

Izskanot manai atbildei, viņa atlaidās dīvānā uzmetot man pārsteiguma pilnu skatienu.

Tajā mirklī pie mūsu galdiņa atkal pienāk iepriekš redzētā rudmate. Karmenas priekšā nolikdama porciju ar salātiem un kafijas tasi ar apakštasi, bet manā – tējas krūzi, viņā nedaudz pakāpa uz atpakaļu un iztaisnoja muguru.

- Varbūt vēlaties vēl kaut ko? -

Es papurinu galvu un Karmena izdara to pašu. Viņai, atkal, aizejot, es tējas krūzē no paciņas ieberu cukuru un ar karoti, lēni izmaisu to.

- Dzirdēju, ka tevi šodien izsauca pie Ārčera.. - cenzdamās iesākt sarunu, kas bija balstīta uz cita temata, es ievaicājos, pamestdama skatienu uz Karmenas pusi. Un tas iedarbojās..

Viņas drūmais skatiens izmainījās, un lūpās parādījās smaida atblāzma. Atkal paliekusies uz priekšu, viņa iedzēra nelielu malku kafijas, pirms sāka stāstīt.

Ik pa laikam es uzdevu kādu jautājumu, kas neļāva sarunai beigties. Jo atbildot uz manu jautājumu, Karmena nemanāmi novirzījās uz citu tematu, un tā arī tas turpinājās.

Brīdī, kad šķīvis viņai priekšā bija tukšs un kafijas tasē bija palikusi nedaudz kafijas, viņa ielūkojās pulkstenī.

- Jēziņ! Man jau pirms desmit minūtēm bija jābūt atpakaļ. - noelsusies, viņa vienā rāvienā izdzēra kafiju, un paķērusi savu somu pielēca kājās.

- Es samaksāšu. Ej. - es paguvu pateikt pirmā, kad viņa vēl nedevās prom. Tā kā pārtraukums ilga vēl apmēram pusstundu, es sapratu, ka viņai atpakaļ bija jābūt Kārtera dēļ.

Es plati pasmaidīju.

- Es esmu tava parādniece. - noskūpstījusi mani uz vaiga, viņa sāka doties uz durvju pusi.

- Pasveicini Kārteru. - pavīpsnājusi, es uzsaucu Karmenai nopakaļ, no viņas puses saņemdama tikai pārmetošu skatienu.

Kad Karmena bija aizgājusi, es no somas izvilku laukā telefonu un uzrakstījusi Robertam adresi, grasījos telefonu likt atpakaļ, līdz pamanīju saņemtu ziņu no Maikla.

“ Ko saki par nelielu pasēdēšanu pēc darba? “

Es izvairījos no atbildēšanas uzreiz. Prātā es īsumā pārlaidu skatienu savam darāmo darbu sarakstam. Man bija jāpabeidz skice un rīt tā jānodod Ārčeram, bet to es varēju uzticēt arī Karmenai, kā nekā viņa ir mana parādniece. Vairāk nekā tāda svarīga nebija, tāpēc mirkli vēl lūkodamās uz telefona ekrānā mirgojošo krusoru, visbeidzot atbildēju: “ Izklausās lieliski. “

Aizbloķējusi ekrānu, es to noliku blakus tējas krūzei, kuru vēljoprojām nebiju izdzērusi. Satvērusi savās rokās karoti, es to sāku maisīt, lai kaut kā sevi nodarbinātu, kamēr vēl nav atnācis Roberts.

Signāls par saņemtu ziņu, lika man nedaudz salēkties.

“ Labi. Tātad pēc darba, es aizbraukšu tev pakaļ. “

Lai gan Maikls tikai pirms nedēļas pārveda savas mēbeles uz jauno dzīvokli, viņa nesen nopirktā mašīna jau stāvēja garāžā un bija gatava braukšanai. Bet par viņa dzīvokli to gan nevarētu teikt..

“ Okey. “

Kad es jau otro reizi noliku telefonu turpat uz galda, netālu no krūzes, atskanēja zvaniņa šķindoņa, kas liecināja par jaunu apmeklētāju. Paceļot skatienu, es ieraudzīju Robertu.

Viņš bija ģērbies pavisam vienkārši, it kā būtu devies parastā pastaigā pēc darba, bet tajā pašā laikā arī pietiekami formāli, lai ārējais izskats liecinātu, ka viņš šobrīd atrodas darba uzdevumā, par ko nešaubāmi liecināja arī rokās esošais portfelis. Kad mūsu skatieni sastapās, Roberts īsi pasmaidīja un sāka nākt uz manu pusi.

- Prieks tevi redzēt, Ramon. - iekārtojies tajā pašā vietā, kur pirms mirkļa sēdēja Karmena, viņš sirsnīgi noteica.

- To pašu varētu teikt par mani. Kā iet Martai? - ievaicājos.

- Viss pa vecam.

Marta bija viņa sieva, un abi bija precējušies jau divus gadus. Un tieši tāpēc es arī izvēlējos Robertu par cilvēku, kam uzticēt šo uzdevumu. Pietiekami pieredzējis, lai saprastu, kas no viņa tiek gaidīts, ģimenes cilvēks, kam pirmajā vietā ir ģimene un uzticama personība.

Īsi pamājusi, es pacēlu krūzi un iemalkoju malciņu, jau sen atdzisušās tējas. Bet tas, ka tā nebija karsta, liecināja tikai par to, ka es ātri to varēšu izdzert.

- Tas ir labi. - iesaucos. - Tātad, par ko tu gribēji runāt? -

- Tu jau zini, ka ir pagājuši vairāki gadi, un atrast kādu pavedienu ir gandrīz vai neiespējami.. - Roberts iesāka, bet es viņu pārtraucu, paceļot gaisā roku.

- Jā, es to visu zinu ļoti labi, bet gandrīz neiespējami nevis neiespējami. Tātad kaut kādas izredzes ir, un tas jau ir pavediens. -

Viņš uz mirkli ar nemainīgu sejas izteiksmi, uzlūkoja mani, cieši sakniebis lūpas. Tomēr visbeidzot smagi izpūtis elpu, viņš sniedzās pēc portfeļa, kas bija nolikts viņam blakus.

- Es nezinu cik daudz tas ir, bet pārbraudot tavu vecāku dokumentus, kurus tu man iedevi, es atradu vienu personas vārdu. - runājot, viņš pāri galdam pabīdīja A4 formāta lapu ar uzdrukātu tekstu.

Paņemot to rokās, es uzmetu skatienu uz izcelto vārdu – Sebastians Malmgrēns.

- Viņa vārds nebija pieminēts tik bieži, kā daži citi vārdi, bet papētot sīkāk, es atradu bankas izrakstus, kuros bija rakstīts, ka viņš katru mēnesi taviem vecākiem pārskaitīja summu, kas rakstāma ar vairākām nullēm. - norādījis lapā uz tabulu nedaudz zemāk, viņš skaidroja un vilka pirkstu uz lapas otru galu.

- Simts tūkstošus katru mēnesi? - šokēta ieelsos. - Bet kāpēc?

- To es vēl nezinu, bet visticamāk viņš par kaut ko maksāja. - pasniedzies atkal pēc portfeļa, viņš šoreiz no tā izņēma daudz mazāku lapu, un padeva to man. - Es atradu viņa adresi, un arī mazliet papētīju viņa biogrāfiju; viņš ir aizgājis pensijā, bet agrāk strādā par advokātu. Jau divdesmit gadus ir precējies ar Elizabeti Malmgrēnu, un abiem ir dēls – Tomass, kurš šobrīd uzturas Sietlā, darba uzdevumā.

- Un ļauj man minēt, tu gribēji tikties, lai noskaidrotu vai es pati nevēlos tikties ar Sebastianu, vai ne? - minēju, novērsusi skatienu no lapas, ko stingri turēju rokās, it kā ar katru mazāko vēja pūsmu tā varētu aizlidot.

- Jā. - nopūties, viņš atzinās. - Un kā būs?

Palūkojusies uz mazo lapiņu ar adresi, es secināju, ka ja es gribētu tikties ar Sebastianu, man būtu jāatbrīvo visa diena, jo viņš nemaz nedzīvoja dažu minūšu brauciena attālumā. Bet tomēr.. tieši man bija jāuzzina, par ko viņš maksāja maniem vecākiem un galvenais – kādēļ? Tāpēc izpūtusi elpu visbeidzot atbildēju: - Es pati.

95 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

man garšo saldējums

0 3 atbildēt