Čaw!
Šī nodaļa varētu būt ne tik interesanta un nervus kutinoša, taču šeit jūs uzzināsiet patiesību par... ai, nu lasiet paši :D
Arī nākamā nodaļa nāks ar šokējošiem pavērsieniem un varu pateikt priekšā, ka nākamajā (8.tā nodaļa) nodaļā būs patiesība par Luisu :)
Baudāmu lasīšanu ;)
7.nodaļa
Patiesība.
Istaba ir mēbelēta ar koka skapi, kuram ir stikla durvis, lielu, apaļu galdu un daudziem mīkstiem krēsliem. Galda virsma ir tik labi pulēta, ka tajā kā spogulī redzama visa telpa un cilvēki, kas tajā atrodas.
Mani nosēdina krēslā, kas atrodas pretim Luisa un sievietes krēsliem, Kurtu nosēdina man blakus. Vīrietis, kurš mūs veda, smagi apsēžas galda malā. Es paskatos uz Luisu un mana valoda atgriežas. Viss, ko šajās minūtēs nespēju pateikt, tagad ir gatavs gāzties man pār lūpām ar neiedomājamu spēku – kā cunami virsū pilsētai. Taču es savu runas plūsmu apvaldu un mierīgā, gandrīz vai garlaikotā tonī saku – Luis, kā tu te nokļuvi? Tevi taču tie radījumi aizvilka.
-Aizvilka gan. Bet Natori mani izglāba., - Luiss stāsta ar tādu degsmi, ar kādu cilvēks varētu stāstīt par vakar atrasto divu santīmu monētu. Kas īsti ir Natori?
-Kas ir Natori? – es jautāju.
-Tie, kuru labvēlībā tu pašlaik atrodies. Te ir jauki, vai ne? – Luiss stāsta. Jā, te tiešām ir jauki – pagrabs bez nekādām ērtībām, kur tevi iemet bez jebkādiem paskaidrojumiem un baro vienu reizi dienā. Labi, ka vismaz roku man itin pieklājīgi pārtinuši. Šķiet, tā nemaz neasiņo. Tad jau uzliktas šuves. Te patiešām ir brīnišķīgi. Luiss sāk stāstīt visādas blēņas par to, ka Natori ir organizācija, kas glābj un izolē veselos un izdzīvojušos, lai viņi tādi arī paliktu. Te ir utopija – paši ražo, paši arī lieto. Pēdējā laikā vairs nav īpaši daudz ēdamā, tādēļ nepieciešams darbaspēks, kas audzētu lopus. Līdz šai vietai klausos ar uzmanību, pārējo laižu gar ausīm, jo man vajag apdomāties. Es nevēlos kļūt par darbinieku šajā šausmīgajā iestādē! Draudi, kurus man izteica, pirms iegāju šajā telpā, vēl stiprāk spiež mani neuzticēties nevienam, kas man šeit kaut ko cenšas iestāstīt. Luisam vismazāk. Viņam te ir tā izskalojuši domāšanu, ka Luisu nemaz pazīt nevar. Viņš ir kā robots, kas stāsta kaut kādas, citu cilvēku – saimnieku - ierunātās muļķības – vārds vārdā tās atstāsta visiem, kas grib un arī – kas negrib tajās klausīties. Es padodos. Mani smacē šī telpa. Kurts mani pabaksta zem galda un es uzmetu viņam skatienu. Viņš pasmaida un parāda uz Luisu. Tad viņš demonstratīvi aiztaisa ausis un atlaižas krēslā. Luiss joprojām runā savu garo monologu, un es vairs nesaprotu ne vārda no tā, ko viņš runā, it kā viņš runātu man nesaprotamā valodā. Laiks iet un beidzot Luiss sāk uzdot jautājumus.
-Kā jūs te nokļuvāt?
Izstāstu viņam no paša sākuma, bet kad tieku līdz vietai, kur uz mums šāva ar miega zālēm un centās ar varu doties līdzi, sajūtu spērienu zem galda, kas trāpa man pa potīti. Spēji apklustu un pametu acis uz galda galu, kur netālu no Luisa sēž tas pats vīrietis, kas meta cilpu. Viņš tikko manāmi papurina galvu. Es uzreiz izdomāju stāstiņu par to, kā mēs labprātīgi nokāpām no zirgiem un devāmies līdzi šiem “labajiem” cilvēkiem. Vīrietis atzinīgi pamāj ar galvu. Luiss izskatās ka atslēdzies ar acīm vaļā. Man negaidot ierunājas Luisam blakus sēdošā sieviete.
-Es atcerējos, ka jums paredzēta tikšanās ar mūsu ārstu. Tev, - viņa ar skatienu norāda uz Kurtu, - vispārējām analīzēm un veselības pārbaudei, bet tev, - viņa paskatās uz mani, - jāatrāda sava roka. Un es gribēju atvainoties par to, ka jums nācās pamosties tajā drausmīgajā pagrabā. Pie tam – sasietiem. Vienkārši, jūs tik drausmīgi svaidījāties no tām zālēm, ko jums iešāva, ka... – un te sieviete apklust. Viņa izbijusies paskatās uz vīrieti, viņš ir pietvīcis sarkans. Luiss izskatās ieinteresēts.
-Celieties kājās! – vīrietis mums pavēl. – Mudīgi!
Mēs pieceļamies un dodamies laukā pa durvīm.
-Ārsta apskate. Un ar Lindu es vēl parunāšu, - viņš saka, kad esam nonākuši pie durvīm, uz kurām zelta plāksnītē rakstīts “Dr.Blaits”. Tātad, to sievieti sauc Linda. Skaidrs.
Ārsta kabinets ir viss balts, sākot no grīdas, beidzot ar griestiem. Te viss ir nevainojami tīrs un spožs. Kurtu aizved uz blakus nodalījumu. Visa telpa ir sadalīta vairākās daļās, kuras vienu no otras atdala balts aizkars. Mani apsēdina uz apskates galda vienā no nodalījumiem, Galds ir metāla, tas ir auksts un gluds kā ledus. Dakteris Blaits man spīdina acīs, liek izbāzt mēli tad attin manu roku un atklāj tur divas nelielas šuves.
-Jāizņem diegi. Es ceru, ka tu nekasīji, ja arī tev roka ļoti kasījās, - viņš saka.
Kad visas pārbaudes pabeigtas, viņš jautā – Vai tu vēlies kaut ko zināt?
Es brīdi apdomājos, bet atbilde ilgi nav jāmeklē. Tā mani nomoka jau visu laiku, kopš šis murgs sācies.
-Pastāstiet man par vīrusu, kura dēļ cilvēki paliek par nezvēriem.
Ārsts savelk uzacis, taču viņu, kā jau ārstu, nekas nespēj pārsteigt.
-Tas vēl tiek pētīts, taču... – viņš sāk savu monologu. – Dažreiz eksperimenti izvēršas lielāki, nekā vajadzētu. Tika mēģināts savienot tādas ierastas slimības, ar ko slimo pavisam parasti cilvēki, ar dažādām citām infekcijām. Piemēram – masalām, gripu... taču eksperimenta laikā kaut kas nogāja greizi un, un iegūtais vīruss sāka mutēties. Tas nezināmā veidā izkļuva laukā no laboratorijas un drīzumā cilvēkiem, ko tas skāra, sāka parādīties savādi simptomi, - līdzīgi, kā tautā sauktajai cūku gripai, tāpēc viņi visi devās saņemt palīdzību tuvējās slimnīcās, kur par eksperimentu neko nezināja, jo tas bija un vēl joprojām ir valsts noslēpums. Slimnīcas personāls nosprieda, ka sākusies kāda jauna A/H1N1 epidēmija, tāpēc īpašu uzmanību tam nepievērsa. Taču visu pacientu asinis sāka palikt melnas un kodīgas, viņi dzīvi sāka pūt un viņu smadzenes... teikšu vienkārši – saruka. Šiem cilvēkiem atslēdzās visas īpašības, kuru dēļ viņus sauca par cilvēkiem. Palika tikai primitīvās – tādas kā ēst, dabūt pārtiku un tamlīdzīgi. Ik pa brīdim šiem cilvēkiem “ieslēdzas” arī pārējās – cilvēciskās maņas, taču, jo ilgāk slimo ar šo kaiti, jo retāk atgriežas pie saprāta. Inficēties var ar izdalījumu, ko tie spļauj un siekalu palīdzību.
Mutanti medī baros. Viņi ir ļoti bīstami, jo nogalina visu, kas gadās to ceļā.
To, ko es tev tikko pastāstīju, zina tikai nedaudzi, - viņš apklust.
Pēc šī stāstījuma man rodas vēl viens jautājums. Ja jau tas ir tāds noslēpums...
-Kā tad jūs to zināt? – es jautāju.
Un atbilde mani šokē vairāk par Luisa izglābšanos.
-Es pats to visu radīju.
/M.K.B./
