Sveiki, spoki! Te no manis maza z-svētku dāvaniņa :)
Baudiet, draugi!
P.S. Tiem, kas šo lasa 1mo reizi - no 1. - 3. daļai var atrast manā profilā, kā arī turpinājumi būs atrodami tur pat. :)
4. nodaļa
Lamatas.
Mēs jājam caur taku, kuru Kurts pirms brīža izpētījis un es nevaru pienācīgi noturēt Salsa pavadas. Mana roka sāp un es zinu, ka drīz man nāksies noņemt apsēju, jo roku zaudēt es nevaru. Man šķiet, ka vairs tik stipri neasiņo. Vismaz viena laba lieta.
Samanu pirmās pazīmes, ka te kaut kur ir ceļš. Kurts jāj pa priekšu, tāpēc vienīgais, ko redzu, ir Kendras aste, kas soļa ritmā mierīgi šūpojas. Mēs nevaram zirgus dzīt ātrā tempā, jo briesmu gadījumā nevarēsim aizbēgt – viņi jau būs noguruši, tāpēc ļaujam viņiem atpūsties. Pēc tā, ka koki kļūst plānāki secinu, ka ceļš ir tuvu. Putnu treļļi te vairs nav tik sprigani kā tas bija meža dziļumā. Dzirdu attālu zumēšanu, kas pamazām pieņemas sparā. Mana sirds iepukstas straujāk – tā ir automašīna. Šo troksni es nespētu sajaukt ne ar ko, jo mans tēvs ir automehāniķis. Vai varbūt – bija...
Bet troksnis pēkšņi ir sasniedzis savu skaļāko pakāpi un nu stāv uz vietas. Es sadzirdu balsis un spēji apstādinu Salsu. Kurts apstādina Kendru. Viņš pagriežas seglos cik vien tālu var pagriezties un paskatās uz mani. Es saprotu šo skatienu. Viņš man tā kā jautā, vai mums turpināt doties...
Es apdomājos. Nolaižu skatienu. Tie tur var būt jebkas. Draugi, ienaidnieki. Slepkavas. Vai arī tie monstri. Nē, tā bija muļķīga doma. Monstri nespēj vadīt mašīnu, kur nu vēl runāt tik skaidrā valodā. Pievelku stiprāk apsēju uz savas rokas un sagatavoju loku un bultas. Es nezinu, vai spētu trāpīt, ja būtu tāda vajadzība. Kurts gan trāpīs. Šaušanas stafetē viņš mani pārspēja ar divkāršu rezultātu, kaut arī manas prasmes nevarētu smādēt. Viņš joprojām mani vēro. Ar skatienu parādu uz bultu un tad ar roku mudinu doties uz priekšu. Kurts sagrābj nazi un ar papēžiem piebiksta zirgam sānus. Mēs turpinām ceļu lēniem nosvērtiem soļiem. Dzirdami tikai zirgu soļi un mūsu elpas vilcieni. Un sirdspuksti, kurus pat caur segliem jūtu smagi sitamies Salsa krūtīs. Un arī savējās.
Krūmi mums priekšā pašķiras. Sajūtu benzīna smaku un motora dunoņu. Salss ir pārbijies, viņš elpo tā, ka segli cilājas. Bet no mašīnām viņš nebaidās – viņš pie tām ir pieradis. Kaut kas te nav kā vajag.
Kurts iziet klajumā uz ceļa un es gribu bēgt. Mūsu priekšā stāv 3 asinīm notriepti cilvēki, kuri tomēr nav tie nezvēri, kaut arī līdzība ir samanāma, aiz viņiem stāv melns džips. Es paceļu loku kā jautājumu un gaidu cilvēku atbildi. Viņi stāv un neizprotamiem skatieniem lūkojas manī. Viens no viņiem beidzot pasper soli manā virzienā un nedaudz paceļ rokas parādot, ka tās ir tukšas, bet par pilnīgu padošanās zīmi to nevar uzskatīt, tāpēc bulta manos pirkstos joprojām ir tajā pašā pozīcijā. Pār muguru man pārskrien skudriņas. Vīrietis, kas panācis uz priekšu joprojām stāv rokas papletis un tad ierunājas:
-Mēs jums neko nedarīsim, ja jūs neko nedarīsiet mums, - tas drīzāk izklausās pēc pavēles – palikt mierā, nekā pēc aicinājuma neuzbrukt. – Mūsu ir vairāk, - viņš vēl piebilst. Es loku nenolaižu pavisam. Tikai nedaudz pašķiebju to zemāk, lai tas vairs netēmētu uz svešinieku. Tas ir tikai kā apliecinājums, ka es saprotu viņa teikto – nekas vairāk. Vīrietis to zina, viņa skatiens pauž neuzticību un manējais atbild ar to pašu. Kurts stāv man līdzās sažņaudzis pirkstos nazi tā, ka plauksta metas zila. Viņš jūt gandrīz to pašu , ko es. Tikai mazliet vairāk – tam klāt jaušamas dusmas, viņa skatiens ir piekalts vīrietim. Ierunājas sieviete, kas stāvējusi iepakaļ, viņa nepakustas, viņas rokas paliek saliktas krustām un runā viņa tik pat stīvi, cik izskatās.
-Mēs bēgam. Gluži kā jūs. Mums ir pārtika, ieroči, transports. Mums ir bāze pilsētā, kas sasniedzama dodoties pa šo ceļu, Mums vajag savākt izdzīvojušos, jo tikai tā mēs varam paglābt cilvēkus – izolēt tos no epidēmijas skartajiem apgabaliem. Jūs varat mums pievienoties, - tas vairāk izklausās nevis pēc ”jūs varat pievienoties“, bet gan pēc ”jums nāksies pievienoties“.
Es joprojām turu loku gatavībā. Kurta tvēriens ap naža spalu ir tik pat spēcīgs. Salss elso, Kendra tā pat. No visa sievietes monologa man galvā rosās pāris vārdu. Bēgt. Bāze. Drošība. Glābt. Izdzīvojušie...
-Un kā būtu, ja mēs tomēr nevēlētos pievienoties? – Kurts jautā. Vīrietis iepleš acis, taču izskatās, ka viņš šādai atbildei jau bija gatavs.
-Nu ko, darbaspēks ir ļoti nepieciešams. Mums nāktos piespiest jūs ar varu.
Loks ar bultu acumirklī ir atpakaļ vietā un tēmē apmēram vīrieša sirdī, taču arī viņš nav uz mutes kritis – virve, ko nebiju pamanījusi viņa rokās, pēkšņi parādās ap maniem pleciem un velkas ciešāk. Es jūtu, ka pirksti man negribot atslābst un bulta ieurbjas kaut kur zemē pie vīrieša kājām. Es tieku vilkta zemē, bet Kurts sviež iegrieztu nazi virves virzienā un tā pārtrūkst. Es atsvabinos no laso cilpas, taču abas sievietes ir ašākas nekā man likās, tāpēc pēdējais ko skaidri ieraugu ir divi ieroči, kas līdzinās bisēm, un ir vērsti pret mums abiem. Pēdējais, ko skaidri sajūtu ir adata, kas ieurbjas kaut kur manā augšstilbā, pēdējais, ko skaidri sadzirdu, ir Kurta kliedziens, mana zirga zviedziens, un tad viss satumst. Es vēl jūtu, ka krītu no Salsa muguras, bet to es vairs nekontrolēju.
Mani muskuļi ir slābani, es esmu bezspēcīga... Kurts nespēja mūs glābt un nu mēs abi mirsim.
Ceru, ka patīk :)
M.K.B
