Oriģināl-šausmu stāsts "Tinder"23

***

Tas viss iesākās stulbi un nevainīgi. Vidusskolas izlaiduma vētrainajā noskaņā, kas valdīja manas skolas gaiteņos, es nespēju izbēgt no sarunām, skrejlapām, plakātiem un atgādinājumiem par to, ka tuvojas skolas beigas un mācību noslēgums. Vairāk par afišām, kur uzņem studentus universitātēs, piedāvājot kārdinošas programmas un karjeras izaugsmes iespējas, izcelts tika faktors, ka vidusskolas izlaiduma tēma ir mīlestība. Nesmejieties, mana vidusskola ik gadu izdomāja banālas tēmas, lai ‘padarītu izlaidumu interesantāku”, un tieši manā gadā iekrita šis.

Meitenes bija sajūsmā, puiši- ne visai, vismaz neizrādīja to tā. Tā nu katru mīļo brīdi manas klasesbiedrenes un meitenes no paralēlklases skaļi vai klusi sarunājās par to, kuru puisi, un kāpēc, viņas izvēlējušās par savu partneri. Es neiespringu. Man patika mācīties, un tas bija stulbs veids, kā novērsties. Līdz mana klases audzinātāja klases stundā mani pasauca pie galda, un pateica, ka man NOTEIKTI ir ar kādu jāierodas, lai iekļautos kolektīvā.

Es neteicu, ka tas nav vajadzīgs. Bet tomēr piekritu. Tas taču nebija nekas slikts, biju saklausījusies ļoti daudz ko no meitenēm, šo to zināju pati, un tā nu noliku sevi fakta priekšā. Divās nedēļās atrast sev puisi uz pāris stundām. Izmēģināt attiecības. Ko tādu.

Ko jaunu, ārpus ikdienas. Domāts, darīts. Atgriezusies mājās, es paēdu, izpildīju mājasdarbus, un ieslēdzos istabā, izskatīdama visas pieejamās iepazīšanās aplikācijas. To bija tik daudz! Maksas un bezmaksas. Ar iespēju noteikt lokāciju, un aklie randiņi. Tas pat mani ieinteresēja.

Tā nu es nonācu līdz aplikācijai  “Tinder”, nevainojiet mani, es neesmu eksperte. Mani vecāki audzināja, ka septiņpadsmit gadu vecumā nevajag attiecības, un jāliek fokuss uz mācībām. Taču, kad es to sāku pētīt, atklāju, cik aizraujoši tas ir. skatīties, kādi cilvēki, cik veci, kādi pēc izskata, ar kādu nodarbošanās veidu, atrodas vietnē vienlaikus ar mani. Iespējas bija vai nu izveidot saderību, vai noraidīt. Turklāt, par to, vai saderība bijusi abpusēja, varēja noskaidrot vien tad, kad abas puses bija “ielaikojušas” viena otru. Taču process bija laikietilpīgs.

Bija divi naktī, kad es biju izdzēsusi ziņas no relatīvi veciem izvirtuļiem, jauniešiem, kuru ikdiena bija sekss, un.. nepatīkamiem cilvēkiem, kad atradu kādu interesantu puisi ar segvārdu Sets. Tas nebija latviešu vārds. Bet puisis bija simpātisks. Viņa intereses bija grāmatas, zinātne un daba, un es nolēmu viņam uzklikšķināt. Saderība. Mēs saderējām un tas manī radija saviļņojumu. Neviļus es uzrakstīju neitrālu “Čau”, un devos gulēt. Aplikācijas bija vēl daudz, un, ja nesanāks šeit, tad nekas. Atrast puisi taču nav grūti.

No rīta mani sagaidīja pārsteigums. “Sets” bija atbildējis, un pat izteica man jaukus komplimentus, ka man esot satriecoši skaistas acis. Es atbildēju ar to pašu un nervozi gaidīju ziņu no viņa. Sirds sitās, rokas svīda, un man šķita, ka mans vēders eksplodēs no tauriņiem. Es biju klusa, nepieredzējusi meitene, kas nerunāja ar puišiem. Šis man bija kas liels un nozīmīgs, un es jutu uzvaras garšu. Domas, ka meitenēm skaudīs, ka Sets man ir pie sāniem, mani iekārdināja. Tāda atriebība par visām nejaukajām lietām, ko viņas darījušas!

Ar Setu runāt bija viegli, mums bija daudz kopīga. Stundu brīvajos brīžos, mēs čatojām par visu, kas bija uz sirds. kad jautāju, ko puisis dara tādā vietnē, viņš teica, ka viņa draudzene ir mirusi gadu iepriekš, un viņš ir atguvis mazliet cerības. Arī es biju atklāta, un viņš to cienīja.

Nedēļu pēc čatošanas, mēs izlēmām tikties. Es uzvilku kleitu, sapinu matus bizē, sameloju vecākiem, ka dodos uz bibliotēku, un devos uz autobusu, kas aizvestu mani uz Rīgu. Es biju nervoza. Sets zināja, ka man vajag puisi ballei, bet baidījos no viņa reakcijas. Vai viņš smiesies? Būs viens? Kas notiks? Ja nu viņa bildes ir viltotas? Bet ja nu viņš ir īsts?

Laiks autobusā mazliet palīdzēja. Es nomierinājos, klausījos mūziku un koncentrējos uz sarunu. Sets sacījās, ka mani jau gaidot autoostā, un pat atsūtīja to apstiprinošas bildes. Stundas laikā, viņš mani pārliecināja, ka viss būs labi. Un es noticēju.

Autoostā mani nudien sagaidīja puisis bildēs. Tikai viņu nesauca Sets, bet gan Reinis. Arī man bija segvārds, taču es to neatklāju. Mēs roku rokā devāmies pastaigāties, kad Sets sāka daudz runāt par manām acīm. Mani vaigi kaisa un es biju.. laimīga. Mani aplidoja. Mani!

Mēs devāmies paņemt kafiju, un tad Sets.. Reinis. Attapās, ka drīz līs, un teicās, ka mums jāpaņem lietussargs. Viņš bija tikko pēc darba, tāpēc teica, ka vēlas pārģērbties tik skaistas meitenes klātbūtnē. Es piekritu, ar norunu, ka es stāvēšu pie durvīm. Viņš sasmējās, bet neiebilda. Izrādās, viņš dzīvoja tepat tuvumā, gājiens ilga vien pāris minūtes. Cauri Centrāltirgum, gar Origo un bijām jau klāt. Tā bija maza, dzeltena privātmāja Origo kreisajā pusē, mazliet nomaļus no burzmas. Es nervozi saminstinājos, taču seloju viņam.

-Tev ir piecas minūtes,- es noteicu, kad iegājām mājā, kas bija neticami mājīga. Tā bija paneļu māja, kas izskatījās pēc dzīvoklīša. Maza, gaiša, omulīga dzīvokļa. Es atslābu, um,kamēr puisis nozuda vannas istabā, iegāju istabā, izpētīt leļļu kolekciju, kas stāvēja uz puiša kumodes.

Tas bija dīvaini,- Vai tev ir māsa?- es izsaucos, lai viņš dzirdētu. Skanēja ūdens troksnis, un šķiet, Reinis mani nedzirdēja. Joka pēc, paņēmu lelli ar brūnām acīm un to nopētīju. Tā nebija.. skaista lelle. Pārāk liela un smaga parastai lellei. Tai bija tumši mati un violeta samta kleitiņa, izšūta ar mežģīnēm. Taču tai bija savādas acis.- Reini, kam tās lelles?

-Tās pieder manai bijušajai,- viņš atsaucās,- Tādējādi, es nekad neaizmirstu viņu.. ir sajūta, ka viņa ir man blakus un skatās uz mani ar savām skaistajām acīm..

-Ak,- es tikai noteicu un palūkojos uz lelles acīm. Tās bija tik.. reālistiskas.- Skaidrs.

-Tā ir kā kolekcija,- puisis ienāca istabā, susinot matus,- Man patīk sajūta, ka viņa nav prom.

Es vien pamāju ar galvu, zaudējusi runas spēju.- Tām ir reālistiskas acis..

-Nu ja..- puisis vien atteica,- Man aizvien ir sajūta, ka viņa uz mani skatās. Caur šo lelli,- viņš norādīja uz manās rokās esošo rotaļlietu,- Vai vēlies arī tādu? Kā dāvanu pirmajā randiņā?

-Par ko ir runa?- es nesapratu, un noliku lelli nost.- Protams, nē. Esmu izaugusi no tā vecuma.

-Ejam?- Reinis piedāvāja man elkoni,- Man gribas ēst. Un mazliet parunāt par tavām acīm..- viņš sacīja un noskūpstīja man plaukstas virspusi. Domīfga, es vien klusēju un viņam sekoju, nespēdama aizmirst tās lelles acis. mēs paēdām un tad Reinis mani aizveda uz autobusu. Es viņam pateicu, kur un kad jābūt, un mēs atvadījāmies. Šoreiz viņš pat mani noskūpstīja, un tas bija tik skaisti.

Taču drīz vien, manas ilūzijas sargruva, tikko es izkāpu no autobusa, kur mani sagaidīja raudoša mamma. Viņa zināja par mani un Setu, un bija zvanījusi vairākkārt. Taču es to ignorēju, lai nesabojātu randiņu. Bet tas, ko mamma man pateica..

-Tu biji uz randiņu ar slepkavu,- mamma raudot sacīja, un glaudīja man matus,- Es mazliet papētīju, atradu google viņa bildes.. Viņš uzdodas par Setu, par Reini, par Ģirtu.. Viņa īstais vārds ir Daniels. Un viņš pirms diviem gadiem nogalināja savu draudzeni..

-Bet viņa nomira autoavārijā..-

-Nē,- mamma paskaidroja,- Daniels ir garīgi nepilnvērtīgs cilvēks, kurš, pēc mazās māsas zaudējuma sajuka prātā. Viņa situācija bija tik nopietna, ka viņu ievietoja stacionārā, no kā viņš aizmuka. Viņš nav muļķis.. Viņa draudzene.. Adriana.. Viņas māte bija uzrakstījusi ziņām, ka meita pirms nāves esot stāstījusi, cik Daniels esot teicis viņai komplimentus.. Par acīm.. vēlēdamies būt ar viņu kopā.. Un redzēt tās acis mūžīgi, Daniels meiteni nogalināja, izgrieza viņas acis un izveidoja lelli..- mamma šausmās aizklāja muti,- Kad tu iečekojies autobusā, es izsaucu policiju, un viņi beidzot atrada vainīgo.. mīļā, nekad tā vairs nedari..

-Bet tur nebija viena lelle,-

-Tās visas ir meitenes, pazudušas meitenes, ar ko viņš bijis attiecībās.. Vai tu saproti, kur tu varēji iekulties?- mamma man pajautāja. Mēs devāmies mājup, un es beidzot sāku aptvert, kas varēja būt, un sāku mežonīgi raudāt. Mamma no manis neatkāpās ne soli, bet es izdzēsu aplikāciju un nolēmu nedoties uz izlaidumu. Aizmirst to visu.

Bet viņa vārdi manu apziņu nepamet vēl tagad.  Viņš tā apbrīnoja manas acis.. Bet.. lellei tās bija tik skaistas.. Dāvana.. vai viņš centās mani nogalināt.. Es devos gulēt pie mammas. Taču, viņa pavadīja laiku, risinot jaunatklāto nozieguma lietu, un pateica man vēl vienu pēdējo lietu.

-Tu zini, kas bija tās lelles?-

-Nu tās bija tās meitenes..-

-Nē, mīļā,- mamma atteica,- Tās bija sašūtas, lai paslēptu meiteņu izžāvētus, sakaltušus orgānus. Tās bija līķa daļas. Un viena no tām, bez acīm un ar tukšu rumpi.. bija ar tavu vārdu..