Orģināli grāmatu dizaini9

Martina Basseta (Martin Bassett) vāka noformējums Džordža A. Tallanda (George A. Talland) grāmatai „Atmiņas un mācīšanas traucējumi”. Šeit gan vairāk pats nosaukums liek saprast attiecīgo grāmatas auditoriju. Taču minimālo formu lietojums dizainā ļoti oriģināli un iedarbīgi asociējas ar virsrakstā pausto problēmu apskatu, gan arī netieši rada iespaidu par grāmatā gūtās informācijas lietderīgumu, t.i. kaut daļiņu stabilitātes.

Paula Randa vāka dizains C. Brintona (C.C. Brinton) grāmatai „Revolūcijas anatomija”. Arī šeit no vāka vien noprotama mēŗkauditorija. Dizains ir vienkārš un efektīvs – milzīgais burts „R” (revolūcija)iekomponēts pa visu laukumu, jau pats par sevi rada nelielas asociācijas ar dažādu karu un sacelšanos plakātos un manifestos tik ļoti izmantotajiem virsrakstu fontiem, burta dalījums trīs krāsās saistās ar visbiežāk sastopamajiem trīskrāsainajiem valstu karogiem un kā visuzrunājošākais akcents izmantots „revolūcijai raksturīgs” attēls. Informācijai”grāmatā apskatītas dažās ievērojamākās Anglijas, Francijas, Amerikas un Krievijas sacelšanās.

Vēl viens piemērs Paula Randa vāka dizainiem noformatējot Č. E. Nortona (Charles Eliot Norton) „ i--six nonlectures – by e. e. Cummings”. Te atkal būs konkrēta auditorija, un arī dizains ir veidots tiem, kas grāmatu atpzīs nevis pēc vāka bet nosaukuma, piem, virsraksta iekļaušana „i” burtā, vizuāli gan nezinātājam neļaujot arī pašu burtu iekļaut nosaukumā. Intresanti, ka autora rakstīšana ar mazajiem burtiem ir nevis dizainera iegriba, bet gan bijis raksturīgs pašam Cummingam

Viens no maniem favorītiem. Diemžēl neizdevās atrast autoru, taču šis ir tas gadījums, kur pat nevajag lasīt nosaukumu, lai saprastu, kas tas ir un no kurienes tas nāk. Šis darbojas arī kā ļoti oriģināla ilustrācija pati par sevi, līdz ar to nekādus īpašos atšifrējumus neskaidrošu. Gan jau arī citi sci – fi fani izbaudīs.

Diemžēl atkal – dizaina autors nezināms. Endrjū Vilsons (Andrew Wilson) – „Kara spēles” – te nu vāka ilustrācija ļoti tieši pakārtojas nosaukumam. Skaisti, oriģināli untieši, izmantojot zināmu minimālismu krāsu ziņā, izveidota abu virsrakstā lietoto vārdu simbioze. Jāsaka, ka tev var labi novērot, kā fotogrāfijas iekļaušana šādā dizainā (skatīt arī „Rovolūcijas anatomijas” dizainu)uzreiz daudz labāk ļauj spriest par pašu žanru – vel nelasot nekādas anotācijas jau rodas, nojausma, ka šis drīzāk būs kāds vēsturisks, biogrāfisks vai pētniecisks darbs, nevis tīrākā daiļliteratūra, teiksim, detektīvs.

Džona Galla(John Gall) vāka noformējums grāmatai „Mīlestības galvenā teorija” („a General Theory of Love”). Pretēji iepriekšējam dizainam šeit ilustrācija pati par sevi var būt ārkārtīgi daudznozīmīga un savu nozīmi iegūst tikai kontekstā ar nosaukumu. Šadu dizainu tiešām var dēvēt par meistardarbu – elementārs, taču pilnīgi citā perspektīvē apskatīts risinājums ir kas tāds, kas ārkārtīgi uzrunā mūsdienu cilvēku, jo tā ir tieši ideja, kas piesaista- visi tehniskie risinājumi, kompozīcijas krāsas utt. ir jau atskatīti un rodas vienkārši tīri cilvēcīgs prieks, jūtot kā tavas smadzenos šos divius it kā nesaistāmos obljektus (nosaukumu un ilustrāciu) savieno jēgpilnā sakarībā.( Vienkāršāk sakot: prieks ka kāds pakutinājis tavas smadzenis un ļāvis uz kaut ko paskatīties savādāk.)

Diziana autors nezināms, taču piekritīsiet, ka noformējums ir ārkārtīgi efektīvs un ir vienkārši teicams papildinājums nosaukumam. Jau paskatoties vien man pirmā domā ir: WTF? Automātiski rodas vēlme grāmatu paņemt rokās un apskatīt – un te jau nu dizainers ir panācis savu un tālākais gulstas uz paša autora pleciem. Ja nu Jūs kādreiz rakstiet grāmatu, tad ziniet, ka savu garlaicīgo, neizteiksmīgo nosaukumu vienmēr varēsiest saglābt ar orģinālu mākslinieka veikumu.

Te nu būs piemērs nenolasāmam, taču, manuprāt, ļoti labam, minimālisma piemēram dizainā. Tā vienkārši paskatoties uz šo vāku lūdzu komentāros uzrakstiet par ko varētu būt šī grāmata. Interesē, kādu iespaidu tā atstāj uz citiem .