Pienāca tā diena, kad bija jākravā savas mantas kastēs un jāatvadās no līdzšinējās mājvietas. Mans plāns bija maksimāli optimizēt pārvākšanās procesu, lai pārvedot mantas jaunajā dzīvoklī nebūtu jāizpako visas kastes, meklējot zeķes, ūdenspīpes piederumus vai citas tajā brīdī uz sitienu nepieciešamās lietas. Tikai tagad pamanīju, cik daudz pēdējā laikā biju sapircies mantas – aksesuāri, apavi, drēbes un daudzām pat nebija noņemtas birkas. Tāpēc sistemātiska pieeja bija tas, kas šoreiz vajadzīgs – drēbes vienā, žurnāli otrā, tehnika – trešā kastē. Plāns bija izcils, vismaz līdz brīdim, kad mans skatiens apstājās pie televizora, kas šajā dzīvoklī bija vienīgā man piederošā tehniku. Atminējos, cik smagi to šeit bija iedabūt. Tas man lika aizdomāties par alternatīvu risinājumu. Lai palīdzētu man pārvākties, paņēmu firmu “Movers”, bet tā vietā, lai palīdzētu, viņi reāli visu izdarīja manā vietā! Salika visu kastēs, iekrāva mašīnā un aizveda uz jauno mitekli. Super ātri, ērti, un, kas nav mazsvarīgi – serviss tika nodrošināts augstākajā līmenī. Šī nav apmaksāta reklāma, bet varu šos čaļus ieteikt visiem!
Kamēr pakoju mantas, atcerējos šajā dzīvoklī pieredzēto – trakas un arī karstas ballītes, savu pirmo reizi trijatā (un, starp citu, ne bez nožēlas jāatzīst – līdz šim arī pēdējo) meitenes kārdinošā apakšveļā un vēl kārdinošākas bez tās… arī mierīgi Netflix vakari. Daudz kas šeit piedzīvots, bet uz šīm atmiņām raudzījos bez nostaļģijas, tā vispār man šķiet bezjēdzīga laika šķiešana – pārlieku sentimentāla kavēšanās atmiņās. Mani drīzāk bija pārņēmis viegls adrenalīns par ievākšanos savos jaunajos, ekskluzīvajos apartamentos!
Nākamajā dienā pēc negaidītā pavērsiena ar mana dzīvokļa pēkšņu nodošanu kāda cita īrnieka rokās, man piezvanīja onkulis. Viņš aizvien jutās nelāgi, ka bija mani tik negaidīti nostādījis fakta priekšā par izvākšanos. Piedāvāja palīdzību atrast jaunu mājvietu. Bet viss jau bija atrisinājies labākajā no veidiem un viņa palīdzība man vairs nebija nepieciešama. Šobrīd arī pats pietiekami daudz nopelnu un varu atļauties par īri maksāt 900 eiro mēnesī. Nu jau kādu laiku baudu šo finansiālo neatkarību, ko man dod mana peļņas stratēģija, lai gan no onkuļa tāpat vienmēr ir ko pamācīties. Vispār jau es ļoti apbrīnoju savu onkuli un viņa ģimeni. Onkulis man ir tāds attālāks radinieks un par šī ģimenes koka atzaru ir filmas sižeta vērti stāsti. Onkuļa ģimene pēc otrā pasaules kara, vairoties no padomju okupācijas represijām, devās patverties uz ASV. Pirmais apbrīnas vērtais fakts ir tas, ka viņiem tas vispār izdevās, jo sākumā viņu ceļš veda cauri Vācijas bēgļu nometnei. Lai nu kā, ASV daudzu gadu garumā, ar smagu darbu un neatlaidību, onkulis uzbūvēja ievērojamu nekustamo īpašumu biznesu, vēlāk iegādājoties dzīvokļus arī citur – vairākās Eiropas valstīs. Tādā veidā no īres maksām nodrošinot sev pieklājīgas vecumdienas. No šī viedokļa onkulis un viņa dzīves veids man ir ideāls, uz kuru tiekties. Es bieži domāju, ka man piemītošā neatlaidība un mērķtiecība ir iedzimusi tieši no onkuļa ģimenes puses. Kopumā esmu diezgan lepns par to, ka manā ģimenē ir tādi veiksmes stāsti, kad cilvēki pēc kara posta, pliki un nabagi, neskatoties uz visām grūtībām ir spējuši no nulles pacelties tādā līmenī, sasniedzot augstākos dzīves kvalitātes standartus. Par šo domājot, arī es iedvesmojos darīt visu, lai celtu savu finansiālo labklājību. To es varu novērot jau tagad, lai arī vēl nav sasniegts tik augsts līmenis, bet tas ir tikai laika jautājums. Iztēlojos, kā vienu dienu onkulis uzsitīs man uz pleca un teiks, ka lepojas ar maniem sasniegumiem. Tapāt, kā mani vecāki. Man tas šķiet papildus stimuls censties un cītīgi strādāt.
Vairāk raksti manā blogā - https://mistersx.com/
