Man tā sāka sāpēt vēders, ka nevarēju pakliegt, lai pasauktu pēc palīdzības. Man nebija spēka pat piecelties. Mam joprojām bija uzvilktas papēžu kurpes. Es spēru Kārlim pa galvu no visa spēka, lai viņš nožēlotu to ko izdarīja ar mani.
-Palīgā ! -Es čukstus kleidzu. Es nespēju pat pakliegt. Man palika vēl sliktāk, es apgūlos uz sāniem un sāku raudāt. Līdz es centos vairāk pakliegt. Palīgā ! -Man ar šo reizi izdevās pasaukt Rihardu.
-Mīļā ! Vai viss labi ? Vai viss kārtībā ? -Viņš atskrēja pie manis un notupās. Es viņam visu izstāstīju. Tikai ne par to ko man izdarīja Kārlis.
-Ai, es te paklupu aiz šīs lielās drēbju kaudzes. Man viss ir labi, tikai es paklupu uz vēdera un man ļoti sāp. -Es joprojām čukstēju, Kārlis tā arī palika manā istabā vārtoties aiz sāpēm. Viņš mani aiznesa un mašīnu ieguldīja aizmugurējā krēslā un taisnā ceļā devāmies uz slimnīcu.
-Rihard, vai es izdzīvošu ? -Es aiz bailēm paprasīju Rihardam.
-Protams, mīļā ! Arī mazajam būs labi. Gan tu redzēsi. Tu izdzīvosi i' mazais izdzīvos. Tikai neuztraucies, viss nokārtosies. Viss būs labi !
-Jā, it kā es tam ticētu. -Es pagriezos uz otru pusi un nočukstēju, man tajā brīdī palika ar vien vairāk bail. Es biju ļoti uztraukusies.
-Mīļā, esam klāt. -Es izkāpu no mašīnas, ap manu vēderu bija saķertas rokas, kā arī man bija plikas kājas. Man sala. Es jau domāju, ka ar mani būs cauri. Man Rihards gāja pa priekšu, viņš jau bija pie reģistratūras, es apstājos, saķēru galvu, un noģību. Kritiena laikā skatījos, kā Rihards skrien pie manis. Pat tad kad es noģību man joprojām sāpēja vēders. Domāju, ka kaut kas mazajam ir noticis...
LŪDZU, lūdzu rakstat komentāros, kā jums patika šī daļiņa, un pati grāmata, jo es cenšos, bet atsauksmes no jums saņemu pa retai dienai. Lūdzu !
Viņai viss būs labi?