Nu ko, draugi, esam jau tikuši līdz apaļajam desmitniekam. Ceru, ka patiks. Lūdzu, komentējat, ja ir kas labs vai slikts sakāms par manu grāmatu. Izbaudiet.
Es iekšēji pikta, bet ārēji smīnējoša gāju lēnām uz kameru, mani tad nekas neuztrauca, bet es biju ļoti tuvu kamerai es redzēju kā Mariju no turienes izved. Es izrāvos no sarga rokām, un skrēju pretī Marijai, cerams, ka nepieļaušu to kļūdu ko es izdarīju ar Sabīni.
-Marij... nē ! -Viņu veda ar vien tālāk un tālāk no manis. Es biju šokēta, un nezināju kam prasīt, kas ir notics ? Līdz atradu tuvāko sargu, kas bija man blakām.
-Vai kaut kas ir noticis ? -Es turējos pie sienas, jo man bija slikti.Es centos savaldīties, un neskriet pakaļ, pie viena gaidīju sarga atbildi.
-Cik labi, ka tu tur nebiji, jo Marijai sākās lēkmes. Ļoti stipras lēkmes, viņa tā rezultātā sāka trtakot.
-Lēkmes ? Es par to neko nezināju. Viņa man neko par to nav teiksusi.
-Nu, jā, lēkmes, bet tagad ej kamerā.
-Es gribu sagaidīt Mariju ! Negribu viņu pazaudēt tā kā Sabīni, -Es piecēlos kājās, un uzbļāvu uz sarga, bet viņš negaidīti mani saķēra aiz rokām, un iemeta iekšā kamerā. Es sasitu roku mazliet, taču tas nebija viss...
Tad kā vēja atpūsts ar ziediem, atskrēja Rihards, viņš atslēdza durvis, iegāja iekšā, un aizslēdza tās.
-Kamēr tu man mīļā nepiedosi, es tevi no šejienes ārā nelaidīšu. Vai tu man piedosi ?
-Nē ! -Man galvā joprojām bija tā bilde, ko viņi tur darīja tajā mājiņā. Tāpēc es i' negrasos viņam piedot.
-Es jau tev teicu, kamēr nepiedosi, nelaidīšu.
-Es tev piedošu tikai tad, ja izstāstīsi visu taisnību. Bez melošanas. Uz priekšu !
-Es biju savā postenī, kravāju mantas, tad iesteidzās iekšā tava māsa, un sāka mani skūpstīt.
-Jā, un es tam ticu, kā tad ! Kurš tad tur viņai vilka maiciņu nost ? Es vai ! Tas nav smuki Rihard, vienkārši vācies ārā, lūdzu ! Es tev piedošu, kad to spēšu, bet tagad ej...
