Paldies par +. Nākamā daļa. :))
Pirmdienas rīts.
- Vai tu paņēmi visu nepieciešamo? - Kornēlija pārjautāja jau piekto reizi šorīt. Šis jautājums man jau bija apnicis pēc trešās reizes, bet nevēlēdamās izpaust savu nepatiku laipni pateicu, ka esmu visu paņēmusi.
Soma bija gatava, bet vēl aizvien nebiju pārliecināta par savu izskatu, jo man bija nepierasti pašai izvēlēties savu skolas apģērbu, ņemot vērā, ka iepriekšējā skolā mēs nēsājām formas. Tās bija neglīti dzeltenas un zilas krāsas salikums, tajās mēs izskatījāmies pēc katastrofām. Šodienai izvēlējos pelēkus džinsus, baltu maiciņu, melnu jaciņu un melnas laiviņkurpes. Savus garos brūnos matus sapinu gara bizē.
Nogāju lejā, kur valdīja nemierīga gaisotne. Visi kaut ko darīja, steidzās, bet es uz to visu vienkārši noskatījos.
- Labrīt, Emma. Vai esi gatava pirmajai dienai jaunajā skolā? - laipni jautāja tēvocis Ralfs.
- Jā, esmu - negribēdama iedziļināties smalkās runās atbildēju.
Uzēdu nedaudz brokastu pārslas ar pienu un tad jau arī nonāca Katrīna, glamūrīga kā vienmēr. Viņa paķēra ābolu un uzsauca man - Ejam, savādāk nokavēsim autobusu. Paķēru somu un aizskrēju Katrīnai līdzi.
Līdz autobusa pieturai bija jāiet 5 minūtes. Lai arī Katrīnai kājās bija tie paši vakardienas melnie augstpapēžu zābaki, viņa ar tiem gāja bez līgošanās vai klupšanas. Biju pārsteigta par viņas ātro gaitu.
Nonākot pieturā, sapratām, ka esam par ātru un gaidījām, līdz brīdim, kad pa mazu šķeršielu izbrauca dzeltens autobuss. Tas piebrauca pie pieturas un iekāpām tajā. Katrīna uzreiz piesēdās pie kādas meitenes ar spilgti sarkaniem matiem, tapēc izlēmu apsēsties autobusa beigās pie loga, jo citas vietas bija aizņemtas.
Pēc 10-15 minūtēm es jau stāvēju jaunās skolas priekšā. Tas bija dīvaini.
Birkenbergas vidusskola - tā saucās mana jauna skola. No ārpuses skola izskatījās pēc cietuma, tumši zaļā krasā. - Saņēmies un ej iekšā - noteicu sev galvā un devos uz durvju pusi.
Ceru, ka jums patika. Gaidiet nākamo daļu.
