Hey. Dziesma. Enjoy.
Arī ceturtdien un piektdien no rīta Daiens man atbrauc pakaļ un aizved mājās. Tas ir dīvaini, bet es nezinu, vai gribu zināt, kāpēc viņš to dara.
Nu, galu galā, varbūt es viņam tiešām patīku.
-Ko dari šovakar, mazā? – viņš saka, kad ir apstājies pie manas mājas. Redzu, kā no piektā stāva dzīvokļa loga uz leju skatās mana mamma.
-Braucu pie draudzenes. Uz pilsētu, - noskaldu.
-Ā, - viņš nomurmina, un es saprotu, ka tā nav atbilde, kādu viņš gribēja dzirdēt. – Nu labi. Tad līdz pirmdienai.
-Atā, - nosaku. Kad viņš ierūcina motoru un aiztraucas pa ielu, es mirkli pastāvu ārā. Tas ir dīvaini, bet es negribu zināt. Vismaz es sev tā iestāstu.
Mamma ir skaidrā. Viņa ir pat izmazgājusi matus un normāli saģērbusies.
-Kaut kādi svētki?
Mamma uzmet man pārmetošu skatienu, bet neko nesaka. Lilija. Lilija Houplenda. Vispār viņa būtu glīta sieviete, ja ne alkohols un dziļās sēras. Mammas mati ir apgriezti līdz pleciem, un viļņaini. Tie ir gaišā, smilšu blondā tonī. Āda man ir no mammas – bāla un veselīga. Un arī acis – tik šokolādes brūnas un tumšas, ka reizēm izskatās melnas. Viņai ir smalki sejas vaibsti un skaistas, smalkas rokas.
Tētis, kā jau pa pusei itālietis, bija tumsnējs, ar melniem matiem un brūnām acīm. Viņa mamma dzīvo Kanādā, bet tētis – Itālijā, un viņam patika tēvu bieži apciemot. Es viņu esmu redzējusi sešas reizes visu savu sešpadsmit gadu laikā. Vecmamma man ir mistērija. Nekad neesmu viņu satikusi vai pat redzējusi. Tētis visu laiku vāvuļoja, ka viņa esot līdzīga man, bet es domāju, ka es esmu ļoti līdzīga tētim. Tumši mati, tumšas acis, garas skropstas un izteikti vaigu kauli. Tikai es esmu slimīgi bāla.
-Nē. Es gribu aizbraukt pie tavas tantes Helēnas.
Paceļu vienu uzaci.
-Tu viņu ienīsti.
-Nerunā tā!
-Labi. Tev viņa ļoti nepatīk, un pagājušajos Ziemassvētkos tu viņai uzsiti zilu aci ar pudiņa trauku. Es ceru, ka tas labāk paskaidro jūsu attiecības.
Mamma truli pablenž sienā, bet neko nesaka. Viņa man gandrīz nekad neko nesaka.
-Labi, brauc, man vienalga. Es tāpat palieku pie Džesikas.
Mamma kaut ko vēl saka, bet es nozūdu savā istabā.
Miegs liekas vienīgais glābiņš, bet es esmu spējīga uzslēgt datorā mūziku un izpildīt vismaz dažus mājasdarbus uz pirmdienu, lai man pirmdiena nebūtu tik drūmās krāsās. Kad tas ir izdarīts, es gandrīz vai lepni ielieku eseju par ‘’Uz kraujas rudzu laukā’’ somā un ieeju dušā. Kad atgriežos, mamma ienāk manā istabā.
-Kerij.
Neveikli savelku dvieli ciešāk ap ķermeni un apsēžos.
-No kurienes tev ir nauda?
Paceļu vienu uzaci.
-Es strādāju, mammu. Un, tikai tāpēc, ka nestrādā tu.
-Kur tu strādā?
Mirkli klusēju, bet tad izsleju galvu.
-Apkopēja. Es esmu apkopēja tajā mākslas galerijā, no kuras tu gribēji pārpirkt tās divas gleznas ar putniem.
-Un par apkopējas darbu tev maksā četrsimt dolārus?
-Tu rakājies pa manām mantām? – iekliedzos.
Mamma nodur galvu.
-Tu meklēji naudu šņabim…
-Nē, Kerij, es meklēju naudu transportam pie māsas, - viņa nočukst.
-Bet… Bet tu gribēji ņemt manu naudu… Ak Dievs… Tu esi sliktākā māte pasaulē! Un tev nav ne jausmas, cik ļoti es tevi ienīstu!
-Es pat negribu zināt! – viņa iebrēcas, bet tad sāk raudāt. – Es esmu slikta, piedod man, piedod, man tā pietrūkst tava tēta…
-Tas tev nedod tiesības zagt manu naudu! Tu, pretīgā…. – Iesāku, bet apraujos. – Zini, es neesmu tāda kā tu. Es spēju valdīties. Man ir vismaz kaut kāda cieņa pret tevi, atšķirībā no tevis. Tu necieni ne mani, ne sevi. Vācies.
Un mamma tiešām aiziet. Es dzirdu, kā noskrapst atslēga, un tikai tad sāku kliegt.
Ap pieciem es izlemju paēst un sākt taisīties. Viss paiet ātri. Es aizslēdzu dzīvokli, trepes lejā, pietura, autobuss, kas smird pēc zivīm, Losandželosas gaismas, pietura, Henrika smaidošā seja, klubs, Džordžija, kas bez jautāšanas sniedz man konjaku, ģērbtuves. Liels, garš sapnis. Murgs.
-…Kerija.
Es pat paspēju sev uzmest skatienu spogulī. Tumši, cirtaini mati, lielas, tumšas acis un bāla āda, kuru no pilnīga kailuma pasargā balta apakšveļa. Skaista. Es esmu skaista. Kāpēc es to apzinos tikai tagad, kad pusplika jau kāpju uz skatuves?
Un es ienirstu cigarešu, alkohola un neķītru izsaucienu pūlī, un man no tā izkļūt izdodas tikai pēc piecām minūtēm, kuras velkas kā bezgalība.
Ģērbtuvēs mani sagaida Anna, bet sieviete tikai uzsmaida un liek iet augšā, uz otro istabu. Un man nav bail, jo manī dzīvo pārliecība, ka tur atkal būs Tomass.
Es gandrīz vai priecīgā gaitā eju augšā, pa tumšo gaiteni līdz durvīm, uz kurām ar zeltainiem spīdumiem ir izlikts cipars ‘’2’’. Kad atveru durvis, un pēc tam tās aiz sevis aizveru, gandrīz noģībstu.
Te nav Tomasa.
Te ir kāds vīrietis aptuveni Džeimsa gados, ar melnu, īsu kazbārdiņu un cigareti starp šaurajām lūpām. Es nevilšus sāku drebēt. Tas nav Tomass. Nav. Nav.
-Nu, maziņā?
Es paspēju tik vien kā iekliegties, jo vīrietis ar visu spēku metas man virsū un iegrūž gultā. Un tad es sāku gaudot, nevaldāmi raudāt, spiegt un kaukt, un kad aiz durvīm Magdalēnas skarbā balss paziņo, ka ‘’mistera Pītersa laiks ir beidzies’’, vīrietis man vēl uzsit ar plaukstu pa dibenu.
Es esmu mauka. Mauka. Mauka. Vārds spiežas man ausīs un neliek miera. Mauka.
-Celies nu, - Magdalēna viegli piebiksta manam plecam. Es guļu, seju spilvenā iespiedusi un bez spējām piecelties. – Lācēn, celies.
Tad es dusmās pielecu kājās un izmetos no telpas. Mauka. Kāpnes šķiet divreiz garākas, un es vismaz četras reizes paklūpu pāri savām augstpapēžu kurpēm. Mauka. Bikses neiet virsū, un es saplēšu jostu, dusmīgi to raustīdama. Mauka. Krekliņš vairs nepieguļ tāpat, kā agrāk, un es savācu matus copē. Mauka. Kurpes nenomainot pret kedām es izbrāžos no ģērbtuves. Mauka. Mauka.
Cauri zālei skrienot uz izeju es pāris reizes aizķeru kādu apmeklētāju, bet šobrīd man vienalga, jo es gribu tikt prom. Mājās. Mauka…
Uz sliekšņa es kādu ar plecu pagrūžu tik stipri, ka tas izlido no durvju ailas un paliek stāvam uz trotuāra.
-Kerij?
Es paceļu galvu.
-Kerij, piedod man, piedod, brālis nedeva mašīnu, un, kad es beidzot izlavījos ārā, es nevarēju to pielaist, un kad to pielaidu, es braucu cik ātri varēju un…
-Tu nepaspēji, - ieraudos. Tomasa seja savelkas neiedomājami sāpīgā izteiksmē.
-Piedod, piedod, es…
-Tu nepaspēji, - atkārtoju, noslaucīdama asaras, kas līst pāri vaigiem. Tomass izskatās izmisis, bet es atļaujos būt egoiste un par to nedomāt.
-Piedod man, es vienkārši…
-Velns parāvis, Tomas, tu nepaspēji! – iebrēcos, slaucīdama acis. – Tev nav ne jausmas, ko viņš ar mani darīja… Un… Un… Es esmu mauka, - izdvešu, - ak Dievs. Es esmu palaistuve… Es esmu…
Un tad, es pat nezinu kā un kāpēc, Tomass mani apskauj. Viņš mani ļoti cieši piekļauj sev klāt, ietīdams cigarešu un veca papīra smaržas mākonī.
-Piedod man. Lūdzu. Piedod.
Es neko nevaru pateikt, vienkārši apķerties puisim ap kaklu un nevienmērīgi elsot. Es turu acis aizžmiegtas, bet, kad tās atveru, sastopos ar Henrika jautājošo skatienu. Iekšā viss sastingst.
-Tu nedrīksti nevienam teikt, - gandrīz bez skaņas nosaku. Tomass izliekas nedzirdam. Henriks viltīgi pasmaida.
-To mēs vēlāk nokārtosim, - viņš bez skaņas atbild, - Lācēn.
Tad Tomass nekļūdīgi satver manu roku un sāk vilkt uz mašīnas pusi. Es nepārstāju raudāt, un viņš nepārstāj atvainoties.
Un tomēr – Henriks ir mani sabiedējis. Ko viņš grasās nokārtot?
