čau. beidzot ieliku daļu - nav iedvesmas. :(
ja vēlies followo. @Twitter
ja vēlies āsko. @Ask.Fm
ja vēlies āsko. @Formspring
ja vēlies followo. @Tumblr
Devītā nodaļa.
Vadonis.
Mums ejot, vilki bija apklusuši, bet varēja just to klātbūtni. Man vajadzēja gandrīz vai skriet, jo Ramons gāja ļoti ātri. Viņam taču bija garas kājas, ko es brīnos? Pēkšņi kaut kas izmainījās. Ja iepriekš koki bija ļoti daudz un kupli, tagad visi šķita kā pazuduši, itkā tie nemaz nebūtu bijuši šeit. Ramons pamanīja manu izbrīnu un paskaidroja:
- Tā ir aizsragburvestība.
- Burvestība?
- Jā. Tādu var uztaisīt tikai Viņš - Ramons noslēpumaini teica.
- Kas ir Viņš?
- Drīz uzzināsi, - un tā patiešām arī bija.
Mēs iegājām mājā, kas pēkšņi parādījās mums priekšā. Es skatījos pa labi, tādēļ nepamanīju māju un ieskrēju sienā. Ramons nosmīnēja. Stulbenis. Uzkāpām pa kāpnēm un es apstulbu. Durvis bija skaistas. Neko tādu nebiju gaidījusi. Iegājām iekšā un es apstulbusi apstājos. Es nespēju noticēt savām acīm - viss bija tik gaišs un skaists. Nekad nebiju domājusi, ka asinskāriem vilkačiem var piederēt kas tāds.
- Mēs neesam asinskāri, - teica vilks vai vilkacis, kas gāja pa priekšu. Par viņu biju galīgi aizmirsusi, bet vai viņš tikko atbildēja uz manām domām?
- Kā Tu.. ko...?
- Es lasu domas. Mums te ir daži tādi, bet tādu nav daudz. Mūs parasti sauc par Kromiem, - teica vilks ar brismīgu nopietnību balsī. Sarunas laikā, jau kāpām pa cēlām kāpnēm.
- Kromi, - klusi nosmējos pie sevis, un sapratu, ka tā bija milzīga kļūda. Momentali es biju guļus ar vēderu uz kāpnēm.
- Laid vaļā! - es iekliedzos, kad vilkača dīvaini deformētā roka vai ķēpa pieskārās manam skaustam, žņaudzot mani.
- Nekad vairs, es atkārtoju, nekad vairs neuzdrošinies smieties par tādiem, kā mēs!
- Labi, jau labi, tikai laid mani vaļā! - nemaz negribēju padoties, bet es jau, manuprāt, kļuvu violeta. Un tas stulbais Ramons vēl nepalīdzēja un nebilda ne vārda! Kretīns! Beidzot niknā vilkača tvēriens atlaidās. Pamasēju kaklu.
- Tev viss kārtībā? - garlaikoti jautāja Ramons. Nemaz nedomāju atbildēt.
Mēs jau bijām zālē - otrajā stāvā. Tā nebija gluži zāle, bet gan kabinets. Milzīgs kastaņkoka krāsas galds, ar visādiem štruntiem uz tā un gleznas vis apkārt, kamīns. Tieši kā cilvēki. Uz melna lakādas krēsla, ar muguru pret mums, kā filmās, sēdēja droši vien tas viņu vadonis vārdā Skarlāns. Viņš piecēlās, apgāja apkārt galdam un uzsāka sarunu:
- Sveika Ella, - viņš teica. Balss nebija ne asa, ne mīļa. Arī garlaikota tā nebija.
- Salmon, vari pamest telpu. Tims tevi gaida, varat iet pamedīt. Dodaties uz austrumiem, ziemeļos ir cilvēki, ja vēlaties, paķerat līdzi Šalliju.
- Jā, kungs, - teica Salmons, paklanījās un atpakaļ gaitā devās ārā no kabineta.
- Sēžaties, - Skarlāns ar plašu žestu norādīja uz krēsliem. Tie bija viegli brūnā krāsā un mīksti, ak vai, cik tie bija mīksti un patīkami!
- Tātad.. kas tev ir zināms, Ella?
- Par ko iet runa? - es novilku.
- Par mums. Ko tu zini par mums?
- Parasti vilki. Un kas? - Skarlāna acīs pavīdēja nikna uguns.
- Jā, tā man arī teica, - klusi, bet tomēr saklausāmi, teica Skarlāns.
- Vai varu uzzināt jūsu vārdu, kungs? - uzspēlēti augstu izrunāju vārdus, kā kalps.
- Tev, Ella, esmu uz Tu, un mani sauc Žeruā. Parasti visi mani sauc par Skarlānu, - neizrādīdam ne mazākās pazīmes, ka mana izrunāšanās viņu uztrauc.
- Labi, pietiks pļāpāt, sāksim šodien vai rīt? Vai, vēlākais, kaut kad šonedēļ? - smaidīdams jautaja Skarlāns.
- Es nesaprotu, - savilku uzacis uz augšu.
- Ramon? Ko Tu esi un ko Tu neesi teicis viņai? - pēkšņi Žeruā bija nedaudz nokaitināts, laikam baigais boss, un runāja tā, itkā manis te nebūtu.
- Viņa zina, ka esam izauguši vilki, bet tie mazi, kurus viņa..., - Ramons mierīgi sāka stāstīt, bet uztraukums kas bija viņa balsī..
Vāze, netālu no Ramona galvas, sašķīda pret sienu. Protams, to meta Skarlāns.
- Rīt manā kabinetā, pulksten 5:00. ĀRĀ! - uzrēca Skarlāns. Pirms es paguvu kaut pirkstu pakustināt, Ramons, mani aiz rokas paķēris, skriešus izvlika laukā.
- Tā, ejam, es parādīšu kur Tu gulēsi. Es tev palīdzēšu ar pamošanos, neuztraucies! Tavas mantas ir tavā istabiņā. Kāp uz trešo stāvu, nogriezies pa labi un durvis maigi rozā, sarkanā krāsā. Ej! - ātri nobeidzis, teica Ramons un izskrēja laukā. Es lēnām kāpu uz augšu. Manas mantas manā istabā?