local-stats-pixel

Noslēpums [11]14

34 0

čau. lūdzu, tikko pabeidzu. ^^

ja vēlies followo. @Twitter

ja vēlies āsko. @Ask.Fm

ja vēlies āsko. @Formspring

ja vēlies followo. @Tumblr

Vienpadsmitā nodaļa.

Nepabeigtie jautājumi.

- Sveika! - mani sveicināja Skarlāns, ar mīļuma pieskaņu balsī.

- Sveiks! - atbildēju sveicienam.

- Nu ko, sākam treniņus?

- Nē, - es atbildēju nedaudz klusām, jo man tiešām bija nedaudz bail no Skarlāna.

- Nē? - viņš bija izbrīnīts. Ne jau dēļ manas atbildes, dēļ tā, ka negatīvi atbildēju uz viņa jautājumu, es viņam nepakļāvos.

- Nē, - es atkārtoju, - man ir jautājumi.

- Bet man nav atbilžu. Es zinu tavus jautājumus. Šodien tam nav laika, šodien tev ir jātrenējas, - viņš noteiktā balsī atbildēja. Acis palika, hmm.. nezinu īsti droši, bet laikam tās bija mainījušas toni. No brūngana uz melnu. Skarlāns pamanīja manu atklāsmi un novērsās.

- Ejam! - viņš uzsauca pagriezdamies. Es pat nepakustējos. Tas viņu tiešām nokaitināja. Pirms viņš paguva ko izdarīt, ātri nozvērējos, ka bez atbildēm nekur nekustēšos un neko neizrādīšu.

- Labi, ko Tu gribi zināt? - Skarlāns nikni uzrēca, bet tomēr apvaldījās neiesist man.

- Man ir ļoti daudz jautājumu, - es teicu, dodot mājienu, ka šī nav īpaši piemŗota vieta. Paldies Dievam, viņš bija tik atjautīgs un saprata mani. Skarlāns pieliecās tā, lai varu uzkāpt viņam mugurā. Sākām skrējienu.

- Uz kurieni? - viņš jautāja, dodams izvēli man.

- Jebkur, lai tikai ūdens būtu tuvumā, - manu izvēli viņš nesaprata, bet pagriezās uz rietumiem. Pēc krietna laika sprīža bijām klāt. Pa to laiku biju apkopojusi savus jautājumus. Šī vieta bija tīri jauka. Mēs bijām augstu kalnā un šeit bija silts. Dīvaini. Varbūt man bija silts? Šeit arī ir ugunskura vietiņa un divi paralēli nolikti bluķi.

- Sāc, - Skarlāns teica un sāka ņemties ap ugunskura vietiņu, lai mēs, vai varbūt es, nenosaltu.

- Man nav ar ko. Labāk pastāsti Tu, lūdzu, visu.

- Tieši ko - visu?

- Kur es esmu, kas jūs esat, kas ir ar manu ģimeni, - vārdu ģimene, izrunāju ar grūtībām, - kas te vispār notiek, kāpēc es jums esmu vajadzīga? - beidzot, es domāju, ka sākšu raudāt.

- Tu atrodies Mistra mežā. Mežs atrodas diezgan tālu no tavām mājām. Es un pārējie esam parasti vilki, tikai izauguši. Tādi, kuriem ir pāri 10 gadiem. Tikai retais neizdzīvo pārmaiņās uz tādiem, kā mēs. Ar tavu ģimeni viss ir kārtībā, bet runājot par tavu ģimeni..., - Skarlāns pārstāja darboties un apklusa, skumjas acis pametot uz mani.

- Kas ir ar to? - es ātri uzlēcu kājās, un gandrīz vai iebļāvos.

- Nekas īpašs. Nomierinies, - viņš atsāka darboties gar malku. Es apsēdos.

- Tā nav tava īstā ģimene, to taču Tu zini, vai ne? - Skarlāns man jautāja. Es sastingušām acīm vēroju kā mutuļo ūdens lejā. Tā. Nav. Mana. Ģimene?

- Khēm, nē, - noklepojos un atbildēju.

- Bāc. Atceries dienu, kad es tev uzbruku? - pār mani nāca apziņa, un atmiņas izzibēja cauri prātam vēja ātrumā. Ar acīm pārskatīju apkārti, kur ir pēc iespējas lielāks koks. Pa kreisi no manis bija koks, mana spieķa kaula lielumā. Ātri paķēru to un metos uzbrukumā Skarlānam.

- TU! TU, STULBAIS NELIETI! KĀ TU UZDROŠINĀJIES MAN UZBRUKT? KĀDA VELNA PĒC? - es kliedzu un situ Skarlānam. Viņš mani ignorēja. Izņēma man koku no rokām un pārlauza uz pusēm. Nu nē, tas nenozīmē ka es padošos. Turpināju sist ar dūrēm. Te viņš pēkšņi paņem mani rokās un tur gaisā. Man sāp. Ļoti.

- LAID VAĻĀ! - kliedzu, gandrīz raudādama. Varu likt galvu ķīlā, ka mani gurni ir asinīs dēļ viņa nagiem.

- Nē, ja Tu nenomierināsies, - Skarlāns rāmi atbildēja, pat nenojauzdams, ka nodara man sāpes.

- Tu neredzi ka man sāp?! - uzkliedzu. Tas lika viņam attapties un uzmanīgi nolikt mani zemē.

- Ļauj apskatīties. Es arī esmu viens no Kromiem. Varu izdiedināt tevi? - viņš palūdza. Protams, ka man citas izvēles nebija - es teikš nē uz jautājumu `vai mani vajag izārstēt`? Pff.

- Lūdzu, turpini, - es palūdzu. Biju nokaunējusies par savu rīcību.

- Tā vaja..., - Skarlāns mierīgi turpināja darbu ar malku un stāstīt, kad pēkšņi viņš ātri uzlēca pakaļķepās un saspringa.

- Kas ... ? - es iesāku, bet Skarlāns jau bija man klāt, aizvēra muti un uzmetis mani sev mugurā, metās zibens ātruma skrējienā, laikam atpakaļ uz to pili vai Mistra mežu.

- Neko nedari, iekams es neteikšu, skaidrs? - aiz uztraukuma Skarlāna balss bija kļuvusi nikna.

- Labi. Kas te notiek? - ātri un klusi pajautāju, vēl dziļāk iebāžot galvu Skarlāna spalvā. Tā bija reizē mīksta un raupja.

- Karš. Karš starp mums, izaugušajiem vilkiem un ..., - viņš apklusa.

- Un ... ? - aicināju Skarlānu turpināt. Skarlāns elšoja kā traks. Nav jau brīnums, mēs jau krietu sprīdi nesamies ar milzīgu ātrumu cauri mežam!

- Un ... Bāgiem..., - Skarlāns apstājās. Priekšā kāds stāvēja un es nemaz negribēju zināt, kas.

34 0 14 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 14

0/2000

izlasīju un TĀ GRIBU NĀKAMO! ♥

1 0 atbildēt

Lasu un ģībstu...     emotion   

GRIBU NĀĀKAMOO!!!   emotion

1 0 atbildēt

++ ka jau vienmer emotion

1 0 atbildēt

PATĪK!GRIBU NĀKAMO! :)

1 0 atbildēt

yēēēei. sākšu lasīt. PALDIES KA IELIKI! ^^

0 0 atbildēt