Paldies par plusiem un jauku kritizēšanu :)
Nedēļa pagāja nomāktībā. Es nezvanīju Mikai, jo negribēju, lai kāds ar mani runā par visu, ko es labprāt paturētu sevī. Patiesībā es labprāt kādam izstāstītu to, kā mēs pavadījām laiku un cik ļoti es mīlēju visu, kas bija saistīts Keitu.
Māsa pa naktīm nebija mājās, bet kad viņa atnāca, viņa oda pēc alkahola un tabakas. Viss ir sagriezies kājām gaisā. Es vakar redzēju Aleksu sēžam uz palodzes un pīpējam visādus štruntus. Likās, ka viņa seja ir novecojusi un bārda asāka nekā parasti. Smaids, kas vienmēr bija uz viņa lūpām bija savītis un nedzīvs. Liekas, ka pasaule ir apstājusies tikai dēļ Keitas.
Jutos vientuļa. Es gribēju parunāt ar kādu, bet nespēju. Katru reizi, kad mamma zvanīja, viņa vaicāja, vai viss ar mani ir kārtībā.. un es tikai atbildu, ka ir. Ai..man riebjas melot par tik nopietnām un svarīgām lietām.
Sēdēju pie galda un dzēru piparmētru tēju, ik pa laikam nograužot mazu gabaliņu no cepuma. Biju iegrimusi savās domās. Domās, kuru man tāpat nebija, jo galvā ir miskaste, nevis domas, un miskaste pilna ar veciem papīriem. Viesistabā ietraucās Mārcis.
“Es klauvēju, tu nenāci.”,viņš apstājās istabas vidū, nedaudz piebradājot grīdu, bet man bija vienalga.
“Nedzirdēju..”,paraustīju plecus un teicu. Drīzāk es negribēju dzirdēt.
Man vajadzētu viņu triekt ārā par nepieklājību, bet es labprāt ar kādu parunātu.
“Kas ir ar Keitu, kapēc Alekss man neko nesaka un visi gruzās?”,viņš novilka apavus un apsēdās man blakām.
Es klusēju. Un liekas, ka Mārcis saprata. Jā, viņš saprata, jo uzlika abas plaukstas uz sprandas un ievilka dziļu elpu.
“Beidz..nē!”,viņš klusi teica.
Es tikai bailīgi uzsmaidīju. Viņš mani apķēra. Un es atkal sāku raudāt. Ieskatījos viņam acīs. Viņš noslaucīja manas asaras piedurknē un noskūpstija manu pieri. Sajutu ‘siltu vēsumu’ pārskrienam pāri visam ķermenim. Es biju septītajās debesīs. Nu, labi, varbūt astotajās.
“Viss būs labi!”,viņš runāja tāpat kā Mika. “Tu esi stipra!”
Es un stipra? Biju, vairs neesmu.
“Hīts gan jau domā, ka esmu psihopāte..”,es beigdama raudāt sacīju. Vārdus izrunāt bija grūti un es nezināju kapēc.
“Kāds iemesls?”
“Jo man bija jārunā ar viņa mammu par to, cik man ir grūti un kā ir vieglāk tikt visam pāri!”,nopūtos.
“Ak..”,viņš saprata par ko iet runa. “..protams, ka nedomā!”
