Čau, visiem maniem lasītājiem. Nesaprotu ko darīt ar stāstu, turpināt?
Iepriekšējā daļa šeit - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noslepumaina-6dala/769206
Es ielūkojos pulkstenī, kas stāvēja pie gultas un naktsskapīša, izberzēju acis un sapratu, ka pulkstens ir 6:23 , man pēc pus stundas ir jāceļās. Kā jau katu rītu duša, brokastis un tad darbs. Bet šodien es nejutos labi, biju vārga gan iekšēji, gan ārēji. Devos uz virtuvi pēc termometra, kas gulēja tur pat uz ledusskapja. Paņēmusi termometru devos atpakaļ uz guļamistabu, aiz loga lija lietus, lielām lāsēm. Ierāpos gultā, ietinos segā un ieliku termometru padusē. Gaidīju...Šīs minūtes vilkās kā gadi, man tik ļoti rēba galva, ka padomāt normāli nevarēju. Pagājušas bija 15 minūtes, es izvilku termometru no paduses, un ieskatījos tajā - 38,2t.
-"Skaisti." noteicu, un paņēmu telefonu kas atradās blakus pulkstenim un naktsgaldiņam. Kontaktos atradu šefa vārdu un sāku rakstīt īsziņu.
-"Esmu apslimusi, 38,2 grādu temperatūra, laikam uz darbu nebūtu prāta darbs iet." un nospiedu pogu - Sūtīt.
Nepagāja ne piecas minūtas, kad saņēmu atpakaļ īsziņu...
-"Veseļojies, un raksti kad tev paliek labāk."
Teilors.
Es pamostos savā dzīvoklī, man par modinātāju bija lietus lāses kas sitās pret palodzes malu. Es atvēru acis un lēnām izlīdu no gultas. Piegāju pie spoguļa, un es izskatījos briesmīgi, laikam pie vainas ir tās mazās stundas ko vakarnakt gulēju, biju aizdomājies par Eliju, un par to, vai bija labi svešiniecei uzticēt savu dzīves stāstu. Piegāju pie skapja, izvilku treniņbikses, kreklu ar uzdruku - You only live once, tīru apakšveļu un zeķes. Devos uz dušu, vēsa duša bija tas kas man bija vajadzīgs šorīt, lai nedaudz adžigtu. Saģērbos iesmaržojos ar savām smaržām, uzvāriju kafijai ūdeni un paēdu brokastis. Pulkstens rādīja 7:20. -Hmmm.- domāju, - Ko lai iesāk?- paķēru no letes savu telefonu un gāju cauri kontaktiem.
-''Nu, kur tu esi?"- tad,nu atcerējos, ka Elijas nummuru nemaz nebiju pajautājis vakar. -"Kāds es varu būt idiots."-
Lēnā garā saģērbos paņēmu no galda mašīnas atslēgas, un devos uz ārdurvīm. Nokāpu lejā pa trepēm un piegāju pie sava auto. Visapkārt bija peļķes, lietus lāses kā mazi bērni šļakstija man virsū ūdeni. Es steigšus iekāpu mašīnā. Braucu pa lielceļu līdz izbraucu no pilsētas un nogriezos krustojumā kur ar lieliem oranžiem burtiem bija rakstīts - Sauvaļas zoo. Atstāju mašīnu pie vārtiem, un devos uz gaderobi. Kāds pieklauvēja pie durvīm. Ienāca šefs un atvainojās.
-"Šodien tevi apmācīs Artuss. Viņš gaida tevi atpūtas telpā." - šefs paskaidroja un izgāja.
Galvā šaudījās jautājumi, vai vakar bija tik slikti, ka Elija atteikusies no manis apmācīšanas?
Artuss, bija gara auguma puisis, kalsns ar blodiem matiem un vasaras raibumiem uz sejas. Tirliņš. Viņš izskatījās pēc tizleņa. Nekādas gaumes sajūtas viņam nebija, varēja redzēt, ka viņš nāk no laukiem.
-"Sveiks. Tu laikam esi Teilors." vīrietis pasniedzman roku, lai sasveicinātos.
Es vienkārši atbildēju ar "Sveiki."
Diena pagāja lēni, nogurdinoši un garlaicīgi. Bez Elijas smiekliem tā bija vienmuļa. Laiks vilkās gliemeža soļiem, tas likās, kā apstādināts, tas vienkārši stāvēja uz vietas, arī vilks Rifs nebija savā ādā, atteicās no barības ko sniedzām un visu laiku snauduļoja. Kad darba laiks jau bija beidzies, pārģērbos un traucos uz savu mašīnu, lai paspētu iepirkties lielveikalā, un nopirkt šo un to.
Elija.
Diena pagāja vienmuļa, gribējais laikāds ir blakus, bet man to palīdzēja sajust mūzika, es visu dienu vāļājos pa gultu, dzēu čupu ar petsāpju tabletēm un, protams, tējas. Ēst man negribējās, bet sevi dažreiz piespiežot apēdu pāris tostermaizītes.
Daudz domāju par vakardienu. Kapēc puisis kurš strādā birojā, pieteicies strādāt arī zoo, viņam tač ir labi atalgots darbs, laba mašīna, noteikti arī labs jumts virs galvas, nerunāsim noteikti par viņa meiteni, kura ir slaida blondīne ar pieaudzētiem nagiem un matiem, nēsā tikai jaunākā zīmola drēbes un aksesuārus.
Nedaudz iesmējos par savu fantāziju.
Man patika Teilors, bet viņam blakus es sevi neredzēju, es neesmu pilsētniece, un kur nu vēl pilsētas dāma augspapēžu kurpēs. Nē, tāda es nebiju un nebūšu. Man nav mantkārības tieksmes pēc naudas vai slavas. Man ir tas kas man ir, mana skaistā māja un tās apkaime. Man ar to pietika.
Pēkšņi atskanēja zvans pie durvīm, nebiju pamanījusi kad iemigu, temperatūru atkal cēlās kā vārošs katliņa vāks. Es ieskatījos pulkstenī un tas rādija - 22:22.
-"Hmm, kas varēja būt atnācējs, varbū mamma atnesusi man zāles." smaidīju un steigšus devos pie durvīm. Man nedaudz noreiba galva.
Atverot, neviena nebija -"Nu, nevar būt kad man izlikās."- palūkojos visapkārt, bet neviena nebija,paskatījos lejup uz paklājiņa, kur stāvēja maza kastīte, un zīmīte uz tās. Pacēlu kastīti, aizvēru durvis, un devos uz visistabu to atvērt.
Kastīte bija skaisti iesaiņota, un uz zīmītes bija rakstīts mans vārds, skaistā rokakstā. Es atvēru zīmīti vaļā, un lasīju.
"Piedod, ja tevi vakar aizskāru kaut kādā ziņā, bet no darba jau nav jāmūk. Kad vēlies, un ja vēlies - piezvani man. Maza dāvana tavai kolekcijai. Teilors." telefona nummurs bija apakšā zem viņa vārda. Es nesapratu pa ko viņš runā, pa kādu mukšanu.
-"Interesanti"- noteicu, un ar nepacietību vēru vaļā mazo kastīti. Tur protams bija disks, un tas bija Ed Sheeran disks.
-Oho,vēl viena zīmīte.- iesaucos, un paņēmu mazo lapiņu rokās.
"Ceru tāds vēl tev nebūs. -T."
Es staroju par jauno disku, un uzeiz uzliku lai skan fonā kamēr sev uzvārīšu kārtējo tējas krūzi, paņēmu savu telefonu no naktgaldiņa, uzspiedu nummuru, un pogu zvanīt.
————
