hey, hey, hey, atkal esmu parādījusies. 🙂
Nesaprotu, vai stāstu rakstīt tālāk vai nē, lūdzu, uzrakstiet komentāros vai vēstulēs. Tad katru dienu būs pa jaunai daļai. 🙂
Iepriekšējā daļa šeit - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noslepumaina-5dala/762059
- "To ko es tev stāstīju, nebiju stāstījis nevienam savam draugam, to zin tikai paši tuvākie." viņš ar noslaistām acīm teica.
- "Man var uzticēties, es nevienam to nestāstīšu. Mēs tagad esam draugi?" uzsmaidīju un skatījos uz viņa sadrūmušo seju.
- "Protams, ka esam. Tu jau man iepatikies no pirmās dienas." viņš nedaudz iesmējās, bet man patika redzēt smaidu viņa sejā.
- "Pastāsti kaut ko par sevi." viņš turpināja, un paskatījās uz mani.
- "Man nav ko daudz stāsīt, dzīvoju viena, jo man patīk daba un tās skaistums, nepatīk man pilsētas drūzma. Dzīvoju viena jau kādu laiku. Ģimene man ir jauka un saliedēta, dzīvo netālu. Patīk man dzīvnieki, tapēc strādāju zoo. Man ir 20 gadi. Tas laikam ir arī viss." novērsu savu skatienu uz krūzi.
- "Interesanti. Man laiks laikam doties, ir jau vēls." izdzēris savu krūzi Teilors ieminējās.
- "Ja ir vēlēšanās vari palikt arī šeit, māja man ir liela, man ir brīva istaba, varēsi gulēt ari tur, un rīt brauktu reizē uz darbu." teicu.
- "Nē, paldies. Varbūt kādu citu reizi, ja uzaicināsi." viņš uzsmaidīja savu zilbinošo smaidu, piecēlās un virzījās uz durvju pusi.
Mēs klusēdami aizgājām līdz gaitenim, viņš saģērbās un pagriezās pret mani...
- "Paldies, par šo vakaru, šeit bija patīkami uzturēties, un tev ir ļoti skaista māja." viņš runāja tik mierīgiun patīkami.
- "Paldies, šeit tu vari braukt jebkurā gadījumā, ja kādreiz tev vajag drauga plecu." uzsmaidīju, atslēdzu vaļā ārdurvis, un viņš parāva mani aiz rokas.
- "Elij?!" viņš skatījās uz mani.
Es nespēju atbildēt...Viņš noskūpstīja mani uz vaiga.
- "Tiešām, paldies, par šodienu."
- "Nav par ko, tad jau tiekamies rīt darbā?" nosarkusi, teicu.
- "Jā!" viņš uzsmaidīja.
Ārā, viegli smīņāja lietus, stāvēju pie ārdurvīm un lūkojos kā viņš aiziet.
- "Piektdien nevēlies ar mani kaut kur aiziet? Tas ir...Man ar draugiem ir ballīte pilsētas klubiņā, būs rezervēts galdiņš, uzkodas un dzērieni par brīvu, vai atnāksi?" viņš slapjš stāvēja pie mašīnas un gaidīja manu atbildi.
- "Protams. Bet tagad gan brauc mājās, kamēr neesi izlijis." iesmējos.
Es skatījos kā jaunās markas sudrabotais BMW aizbrauc pa manu meža ceļu, nopūtos un aizvēru durvis.
Iegāu dušā, un laiks bija iet uz gulēt iešanu, ieritinājos savā lielajā gultā, un aizvēru acis.
"Es skrienu pa mežu, apkārt ir tik skaists, bet tumš, es dzirdu katru mazāko kustību, kas notiek mežā - kā nokrīt lapas, kā kāds mazs pelēns skrien pa lapu biezokņiem, es sāku skriet, zem manis lapas čub, es pārvietojos ātri, bet pēc iespējas klusāk, es ieraugu te pat netālu stāvam stirnu, un lecu..."
Pēkšņi es pamostos...
- "Tas bija tikai sapnis!" nosaku, galīgi nosvīdusi.
Man šķiet, ka man ir drudzis.
————
