Iegājām klasē.. Daudz jaunu seju. Ā, un tur jau sēdēja Zane un Laura. Apsēdāmies vienu solu aiz viņām.
Klasē ienāca skolas direktore.
D- Diemžēl, jāpažiņo, ka jūsu klases audzinātāja, vairs nestrādās mūsu skolā, un kādu laiku jūs būsiet bez klases audzinātāja. Tāpēc jums rīt jānāk uz otro stundu..
Viņa nosauca visas rītdienas stundas un ļāva iet mājās.
Izgājām no kabineta.
L- Nu, jauki, varēs rīt pagulēt!
Z- Vaine? Tas ir tik superīgi, kaut tā būtu katru dienu!!
K- Bet mums pirmā stunda sākas tikai deviņos, un tad sanāk ka mums rīt jābūt tikai desmitos. Un vai tad tiešām jums deviņos būt skolā ir mocības?
L- Protams!
Z- Kas tas par stulbu jautājumu, kurš tad var tik agri piecelties?
K- Cik tad jums ilgs laiks vajadzīgs, lai sataisītos?
Z- Trīs vai divas stundas, jau notekti.
Pagriezos pret Karolīnu, viņai saprotamā zīmju valodā pateicu, ka jāiet prom.
V- Labi, mēs jau iesim.
K- Jā, atā.
Kādu gabalu jau bijām no viņām.
V- Viņas pirms kāda laika tādas nebija, vaine?
K- Cacas?
V- Jā.
K- Drausmas, kā viņas tā pārvērtās?
V- Ka tik nenocopē mūsu puišus. /smejoties noteicu./
Bet pēc tam atcerējos, ar kādām acīm viņas toreiz klubā vēroja viņu, un ja viņām ir plāns, viņus atņemt? Tad es viņas norakšu.
Izgājām no skolas. Pagāja kādas 10 minūtes, un bedzot arī nāca Renārs ar Alenu.
A – Nu, kā pirmā skolas diena?
V- Tu zināji, ka tās divas ir tādas iedomīgas kazas?
R- Oj, beidzot parādās viņu nadziņi.
A – Jā, zinu. Bet, nu, cilvēki ir dažādi.
K- Neaizstāvi viņas, savādāk Viktorija uzsprāgs. /smejoties noteica./
Renārs ar Karolīnu iekāpa Renāra mašīnā un aizbrauca uz mājām, bet es ar Alenu iekāpām viņa mašīnā.
A – Man kaut kas ir padomā. /viņa smaids izplatījās pa visu seju./
V- Nu, un kas tas būtu? /ieintreģēti atbildēju./
A – Aaa, pagaidām, lai tas ir noslēpums..
V- Nu, tas ir nekaunīgi. /nosmēju./
A – Nu, nava nemaz tik traki. Pašai tagad ir laiks paprātot, ko tavs puisis var izdomāt.
Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem viņš sevi nosauca sevi par manu puisi. Tad man iešāvās doma, ka kopā varbūt jau esam 3 mēnešus, bet nē, vēl pusotra nedēļa līdz tam.
Pēc kāda laika bijām pie kāda tetovēšanas salona.
V- Ko mēs te daram?
A – Nebaidies, viss tiek kontrolēt. /pasmaidīja./
V- Kas tev ir padoma? Alen!
A – Tad redzēsi. /paņēma mani aiz rokas, pievilka sev klāt un noskūpstīja./
A – Tikai nebaidies, tie čaļi saož bailes. /atkal pasmējās./
V- Nesmejies par mani, es apvainošos. /paskatījos uz viņu, ar mazas meitenes ačelēm./
A – Tu esi tik piemīlīga. /un viņš atkal mani noskūpstīja./
A – Man kāds pačukstēja, ka tu esi greisirdīga, tāpēc izdomāju kaut ko izdarīt, lai tu kaut ko saprastu.
V- Tu, ko, nē..
A – Ak, Vikucīt. Ejam iekšā.
Iegājām salonā, viņš mani iesēdināja dīvānā.
A – Pagaidi mazliet. Es tūlīt nākšu.
V- AM, labi.
Pagāja kādas 5 minūtes un viņš jau bija atpakaļ, bet ne viens.
A – Nu, ejam.
V- Kur?
A – Vikuc! Nāc!
V- Labi, labi.
Vai pa tiešām, viņš, nu nē, tā ir izāzēšana.
~~TURPINĀJUMS SEKOS :))~~ 
