local-stats-pixel fb-conv-api

Nightmare 351

Lēna.

Durvīs stāv īsa auguma sieviete, viņai ir gari brūni mati un uz vaigu kauliem plešas vasarasraibumiņu rinda, sievietei  tāpat kā man acu krāsa ir nenosakāma, kad viņa savu acu skatienu ir pievērsusi Emmai, kas stāv man aiz muguras viņai acis iekrāsojas pelēkzilas, bet skatoties uz Konoru, kurš tur manu roku, viņas aci iekrāsojas pelēkzaļas. Aiz sievietes apstājas gara auguma vīrietis. Vīrietim ir tumši mati, acis ir brūnā krāsā.

- Sveiki!- sieviete ar smaidu sejā saka un mūs apskata no kājām līdz galvai, kad sievietes skatiens apstājas pie manām acīm viņas acīs sāk mirdzēt asaras.

- Sveiki. Vai jūs būtu Džons un Marija Gordoni?- jautāju un saņemu ciešāk Konora roku, viņš ar savu īkšķi braukā gar manas rokas ādu, kas mani mazliet nomierina.

- Jā! Un kas jūs būtu?- vīrietis aiz muguras apskauj savu sievu un veroties man acīs jautā.

- Tā ir Emma Samersa, tas ir Konors Smits- saku un norādu uz draugiem, kad saucu viņu vārdus.- Un es esmu....- Es apklustu pie sava vārda, es redzu, ka sieviete nojauš, kas es esmu, bet vīrietis nenojuaš.

- Un kas jūs esat?- vīrietis man jautā. Es klusām izelpoju.

- Lēna tas ir Magdalēna Kolinsa.- sievietei no acīm sāk tecēt asaras, es redzu ka viņa vēlas pie manis pieskriet un samīļot, bet viņa baidās no manas reakcijas, vīrieša sejā atblāzmojas pārsteigums. Lēnām atlaižu Konora roku un paeju vienu solu tuvāk sievietei, viņa izlaužas no sava vīra apskāviena un pārvar to dažus soļus, kas mums bija starpā, lai man apskautu. Es atbildu uz sievietes apskāvienu, vīrietis joprojām stāv ar pārsteigtu seju. Apskāvienā es jūtu, ka šo sievieti pazīstu jau visus savus  18 gadus, kaut šī ir tikai pirmā reize, kad skaidri redzu savu īsto, miesīgo māti. Man acīs saskrien asaras, kuras lēnām slīd gar manu vaigu.

- Nāciet visi iekšā.- Marija mani atlaiž un ieiet savā viesnīcas nummuriņā, viņa saņem sava vīra roku un mums visiem trim uzsmaida. Es saņemu Konora un Emmas roku, jo tas man liek justies drošāk. Visi trīs sekojam precētajam pārim. Marija ar Džonu apsēžas uz gultas, Emma ieņem vienu brīvo krēslu, bet Konors otro, ātri apskatu viesnīcas nummuriņu. Daudz brīvas vietas ir gultā, bet es pagriežos pret Konoru un aizeju viņam apsēsties klēpī. Konors mani apskauj un es uz īsu brīdi pasmaidu.

- Stāsti, kā tev pa šiem 18 gadiem ir gājis?- Marija smaidot saka. Man viņas smaids uzdzen dusmas un skumjas, kuras kuru katru brīdi var izlauzties uz āru.

- Nē, vispirms jūs man pastāstīsiet par manu dzimšanu. Kur es piedzimu un kāpēc jūs izvēlējāties mani pamest.- valdot asaras saku. Redzu ka Marijas acīs ielīst skumjas, bet es tās ignorēju, jo mani pašu ir pārņēmušas skumjas. Es priecājos, ka Konors un Emma ir kopā ar mani šajā grūtajā brīdī, ja nebūtu viņu es nekad nebūtu satikusi savus īstos vecākus, ja nebūtu viņu, es tagad kaut kur sēdētu un lietu asaras.

- Meitiņ.... Lēna tev arī ir jāsaprot, ka mums bija grūti to izdarīt, tevi pamest vienu likteņa varā. Arī tagad mums ir grūti, sēdēt šeit dažus metrus attālumā no mūsu vienīgā bērna.- Marija ar sāpju pilnu balsi saka,- Mēs dzīvojam Londonā, Londona ir tavas dzimtās mājas. Kad tu mums pieteicies man tiko bija apritējuši 18 gadi un Džonam bija 20. Mani vecāki iebilda par mūsu attiecībām, bet neviens mūs nespēja izšķirt. Kad es paliku stāvoklī, mēs to nevienam neteicām. Uz vairākiem mēnešiem, mēs aizmukām prom no maniem vecākiem, mēs dzīvojām Džona vecāku villā. Kad sākās dzemdības, mani ātri aizveda uz slimnīcu, kur tu nāci pasaulē. Pēc dzemdībām, es ilgi apsvērām, ko darīt tālāk un izlēmām tevi atdot vecākiem, kam nesanāk ieņemt bērniņu.

- Varējāt vienkārši uztaisīt abortu.- dusmīgi saku.

- Mēs nevēlējāmies nogalināt dzīvu radību, kurai ir iespēja dzīvot.- Marija izmisusi saka.

- Un jūs to dzīvo radību burtiski izmetāt. Atstājāt likteņa varā.- sāku pacelt balsi.

- Lēna, es tik tikko biju sasniegusi 18 gadus, kad tu mums pieteicies. Es vēl biju nepastāvīgs bērns. Un Džons tikko bija sācis iet universitātē. Mēs neviens nepelnījām naudu.- Marija ar asarainām acīm saka.

- Man vienalga.- nomurminu un pielecu kājās. Ātrā solī dodos uz izeju.

- Lēna, vismaz iedod mums savu nummuru!- Marija kliedz.

- Ja es gribēšu ar Jums sazināties, es jūsu nummuru paprasīšu Stenlijam- nokliedzu un izeju no viesnīcas nummuriņa aizcērtot durvis. Es izejot no nummuriņa izplūstu asarās. Ieraugu liftu un skriešus uz to dodos. Kad iekāpju liftā un durvis aizveras es noslīdu gar lifta sienu, pievelku klāt savus ceļus un raudu. Lifts apstājas un tā durvis atveras, es nekāpju ārā tikai sēžu un raudu. Durvis vēlreiz aizveras, lifts paliek reģistrācijas stāvā un tas man ļauj būt vienatnē.

Lifta durvis atveras un pa tām kāds iekāpj, man ir vienalga, ka es te sēžu un raudu, kad liftā ir iekāpis kāds nepazīstams cilvēks.

- Jums viss kārtībā?- kāda balss jautā, es paceļu galvu un sev pretī ieraugu zēnu, kuram ir tumši brūni mati un brūnas acis.

- Un kā jums liekas?-

- Celieties kājās, jums ir jāatpušas.- jaunietis saka un pieceļ mani kājās. Es nepretojos, jo man tagad viss ir vienalga. Es tagad tikai vēlos gultu, kurā varētu atkrist un ļauties miegam.

Mēs abi izkāpjam kaut kādā stāvā, jaunietis sev kabatā atrod viesnīcas durvju atslēgas karti. Viņš mani atstutē pret sienu un atver viesnīcas nummuriņa durvis, es balstoties uz viņa pleca ieeju nummuriņā. Nummuriņā, kurā nesen biju.

- Deiv, sveiks, dēliņ- Marija smaidot saka. Es atraujos no Deiva un neticīgi skatos Marijai acīs.

- Vienīgais bērns?- kliedzot jautāju

- Lēna, es varu paskaidrot. – Marija kliedz

- Man nevajag, es iztikšu. Tikai man ir interesanti vai viss, ko jūs stāstījāt bija taisnība.- ar jaunām asarām jautāju.

Izskrienu vēlreiz no nummuriņa un dodos uz kāpņu pusi. Es neko neredzu ceļu neskaidru padara manas asaras, es tikai skrienu prom no nummuriņa, prom no vecākiem. Mani satver siltas rokas, kuras es atpazīšu katrā vētrā, katrā diennakts stundā un katrā tumsā. Apskauju Konoru un ļauju, viņam mani paņemt uz savām rokā un nest prom no viesnīcas, kurā es vairs neatgriezīšos.

164 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

I'm crying emotion

0 0 atbildēt