Nu sāku turēties rāmjos un jauna daļa ir klāt! Sorry par pareizrakstibu, tā nav mana spēcīgā puse.
Pēc trim mēnešiem.
Jau atkal septembris un jau atkal jāiet uz skolu. Es nespēju noticēt, ka brīvdienas Turcijā jau ir beigušas. Turcija mēs pavadījām divus mēnešus. Brālim, Oskaram, bija darba komandējums un viņš mani paņēma līdzi, lai es „iepazītu citu kultūru” jeb sēdētu pludmale un netraucētu viņam. Sarakstījos ar dvīnēm, kas aiz garlaicības mira vai nost un lasīju tenku lapas.
Pirmajā septembri neierados, jo mana lidmašīna aizkavējas par 6 stundām. Tenku lapas jau bija visādi minējumi par manu ierašanos. Sakot ar abortu un beidzot ar bēgšanu ar kādu čali.
Otrajā septembri es paradoties skola izraisīja ovāciju vētru, jo biju brūni iedegusi.
Es jau biju aizmirsusi par notikumiem pirms trim mēnešiem, bet ieraugot Braenu ar kruķiem staigājam, atkal viss uzpeldēja.
Ejot no skolas mani dadzina Martins.
- Sveika.
- Sveiks.
- - Es gribēju jautāt, vai tu negribi rit atnākt uz manu dzimteni. Tur būs daži mani draugi no bijušas skolas.
- Tikai tad ja nebūs narkotiku.
- Es esmu pret viņam.
Viņš pasmaidīja atklājot nevainojamos zobus. Viņa acis bija dedzība un… kaut kas tāds, kas varēja būt rūpes un aizbildniecība.
Viņš skreja, un viņi skreja līdzās. Vajadzēja paspēt sagatavoties pēc iespējas ātrāk, lai viņi nebūtu pirmie.
- Neaizmirsti uzdevumu!
- Neaizmirsti kas mēs esam!
- Neaizmirsti kas ir viņi!
Cits caur citu kliedza skrējēji, tā uzmundrinot viņu. Viņam bija uzdevums, un viņš zināja ka to izpildīt, bet vai viņa spēs pieņemt realitāti, vai viņa gribēs pievienoties. Viņa ir citāda, viņa ir atslēga. Viņai bija jāizvēlas.
Nākamajā viss noskaidrosie un jau tuvojamies noslēgumam. Paralēli esmu sākusi rakstit jaunu stastu, bet publicēšu tad kad beigšu šo.
