Es redzēju viņu. Pat nedomājot par atteikumu skrēju. Bija tik auksti. Es jutos pamests. Vēders kurkstēja. Nonācis pie viņas, es nokritu. Bezspēks ņēma virsroku. Bet dziļi sirdī jutu, ka esmu drošībā. Neviens vairs nespēs man iesist, iespert un pazemot mani. Es to jutu. Nekad agrāk nebūtu spējis iedomāties, ka drošībai arī ir sava smarža. Tā smaržo labāk par visu. Nopļautās zāles smarža nebija uz pusi labāka, cik laba bija drošības izjušana. Atslēdzos. Piespiedu atvērt savus acu plakstus. Sajutu siltumu. Dzirdēju viņu. – pamodās, viņš dzīvos. Paēd mazais. Viņa mani nenosauca par plušķi. Viņa tik aburoši pateica mazais. Lai izrādītu prieku, mazliet paluncināju asti. Visi kas atradās mājās smaidīja. Viņai pār vaigu ritēja asara. Es nespēju tam noticēt. Cilvēkam arī ir sirds? Viņa mani knapi pazīst, bet jau lej asaru par savu gludo vaigu. Kopš šī brīža es sev apsolīju, ka vienmēr sargāšu viņu, lai arī kas notiktu, viņai es adošu visu ko spēju.
Mani pabaroja. Jutos lieliski. Es tiku nomazgāts. Sapratu, ka blusas arī vairs mani neapdraudēs. Jutos kā pasakā.
Jau nākamajā dienā mani rotāja kakla siksna. Cik sapratu šeit bija iegravēts vārds Duksis. Tas acīmredzot ir mans jaunais vārds. Mani vairs neviens nesauks par kropli? Jutu kā aug mana drošības sajūta. Principā, es jau uzticējos savai jaunajai saimniecei. Jau zināju arī to, ka viņu sauc Anna. Šis vārds piestāvēja viņas blondajiem, līdz pleciem garajiem matiem. Un Duksis piestāvēja man. Biju maza auguma, brūns suņuks.
Es izbaudīju katru dienu. Precizēšu, katru stundu. Naktīs īsti nespēju gulēt. Gaidīju kad Anna vērs savas acis vaļā, un mēs atkal dosimies piedzīvojumos. Protams Viņai ir arī skola. Bet kamēr saimniece ir skolā, mans uzdevums ir viņu gaidīt, un kad redzu , viņu jau soļojam uz māju pusi, es visai pasaulei rejot ziņoju, ka mājās nāk pasaulē burvīgākais glābējs.
Vienu dienu Anna raudāja. Man neatlika nekas cits, kā iet pie viņas. Saimniece stāstīja, ka viņas māmiņai ir slikti. Plaušu vēzis. Lai arī nesapratu, kas tas ir, zināju, ka nekas labs jau arī tas nav. Es apgūlos Annas klēpī. Pēc vairākām noraudātām stundām viņa aizmiga. Pieglaudos Annai cieši klāt un cerēju , ka viss būs labi.
Ar katru dienu kļuva sliktāk . Anna bija nervoza, bieži raudāja. Viņas mammai vairs nebija daudz palicis. Trešdienas rītā, Anna histēriski bļāva. Viņa nevarēja parunāt. Acis bija pārvērtušās par diviem ūdenstraukiem. Pat mani viņa ignorēja. Un es sapratu. Lai kā es negribēju, viņas mamma bija mirusi. Arī man tecēja asaras, suņu asaras.
Mēs abi nespējām gulēt. Pienāca bēru diena. Anna bija ģērbusies melnā. Saulesbrilles aisedza viņas sarkanās acis. Mani līdzi neņēma. Pat ja viņa aizmirsa paņemt mani , es spēju to saprast. Jo šīs sāpes bija jūtamas. Pat man tās likās neciešamas.
Annai vēl bija palicis tēvs. Bet viņš nespēja tikt pāri savas sievas zaudējumam. Dažreiz likās, ka viņš atturas no Annas. Jo Anna atgādināja savu māti. Viņš reti uzturējās mājās. Visi labi saprata, ka tēvs gāja savas bēdas slīcināt alkoholā.
Es biju solījis, ka pasargāšu Annu , lai ko tas man maksātu. Man bija žēl viņas. Viņa maz pievērsa uzmanību man . Principā mana saimniece bija mainījusies.. Viņa vairs nerunāja. Skatījās tikai savu vecāku kāzu video un raudāja. Pat uz skolu viņa vairs negāja. Visu laiku slīka savās skumju asarās.
Bija pagājis mēnesis. Bet izmaiņu nebija. Līdz Anna pateica, ka vairs nevarot. Viņai viss ir beidzies. Viņas dzīve bez ģimenes vairs nav. Es sapratu, ko viņa ar to domā. Vairs nezināju ko ,lai daru. Ja vien es spētu runāt. Anna nedari to . ANNA nē. –Piedod Duksi, mēs tiksimies labākā vietā. Gaidi mani. Anna man iešāva ar sava tēta pistoli. Man sareiba galva. Bija slikti . Es neko nespēju aptvert. Pat smilkstieni nenāca ārā. Es jutu kā plūst manas asinis. Es vairs neko neredzēju. Es sapratu, ka neelpoju . Tikai izdzirdēju vēl viena šāviena skaņu. Zināju, ka Anna iešāva arī sev. Un viss beidzās. Viena loda izmaina daudz. Nāve nebija tāda kā es to iztēlojos, kā to iztēlojās Anna. Tās bija beigas visam. Tikšanās citur nenotika. Mēs ar Annu vairs netiksimies. Mums viss bija beidzies.
Dzīve jābauda no visas sirds. Ik katra stunda var būt vienīgā stunda, lai piedotu, pateiktu ,ka mīli, un pateiktu piedod. Lai smaidītu, un cerētu, ka būs vēl tāda stunda.
