8.nodaļa
Bija vēsa pēcpusdiena. Pūta mērens Ziemeļu puses vējš. Izejot pa galveno skolas izeju , ierāvu galvu siltajā šallē. Saviebos un paātrināju soli, ejot pa ietvi. Šorīt mašīnu biju novietojusi tālāk no skolas. Varbūt aiz inerces. Sapratu, ka manu prātu nodarbināja tā pati doma, kas no rīta. Dārta.
Iekšēji bija tā sajūta, ka esmu viņai kaut ko parādā. Tā bija atvainošanās. Mana sirdsapziņa par sevi lika manī un jutu kā vēders nepatīkami sagriezās.
Iekāpjot mašīnā, steidzami ieslēdzu sildītāju un gluži kā ledus izkusu siltajā krēslā. Izķeksēju telefonu un sameklēju draudzenes numuru.
Aizņemts.
Aizņemts
Aizņemts.
Biju gandrīz pārliecināta, ka tas nebija netīšām. Piespiedu sevi braukt mājās. Laikam ejot, no prāta nebija izgājusi vēlme doties pie Dārtas. Līdz brīdim, kad nolēmu to realizēt. Piemēroti saģērbos vēsajam laikam. Aukstums pamazām kāpa un es kārtīgi satinos šallē.
Piezvanot pie durvīm, tās atvēra draudzenes mamma un viņas seja bija gandrīz tik pat izbrīnīta, cik manējā, -Labvakar, vai Dārta ir mājās?
-Jā, pagaidām vēl ir. -sieviete zem deguna runāja.
Mirkli nācās uzgaidīt, līdz durvīs parādījās meitene, pēc kuras es tik ļoti biju izgojusies. Centos apslēpt smaidu un būt nopietna, lai viņai rastos priekštats, ka esmu šeit, lai atvainotos un izrunātos.
Abas pat nesasveicinājāmies, bet es zināju, ka vienalga man nāksies runāt pirmajai, -Sveika. Es atnācu pie tevis, jo tu necēli klausuli. Vēlējos tev no sirds atvainoties par savu rīcību. Man nebija pamata jaukties starp jums.
-Tu nejaucies. -viņa noskaldīja.
Noriju rūgtuma kamolu un centos apturēt asaras, kuras raisījās, -Nē, man nevajadzēja ar Ralfu tev aiz muguras satikties. Protams, mēs tikai runājām un vairāk, vai mazāk- par tevi. Tā kā es ceru, ka tu savas aizdomas spēsi aizmirst. Tu mani pazīsti un zini, ka es neesmu tāda. -pasmaidīju.
Kādu brīdi starp mums valdīja mēms klusums, kura laikā es vēros Dārtā, bet viņas skatiens urbās asfaltā. -Labi, Līva, es tev piedodu. Es arī visas šīs dienas esmu slikti jutusies. Un arī man jāatvainojas par savu uzvebību. Nevajadzēja visu pārprast.
-Abas kļūdījāmies. -smaids kļuva platāks un saņēmos draudzeni samīļot.
Pēc tam abas kopīgi iemalkojām tēju pie manis, jo viņas mammai ciemos atbrauca radi un mēs nevēlējāmies maisīties pa kājām. Jutu, ka iekšējais tukšums bija aizpildīts un gandarījuma sajūta nepameta visu vakaru.
-Klau, bet tad jūs ar Ralfu salabāt? -jautāju, apmaisot tēju.
Dārta iekārtojās ērtāk dīvānā, -Nē, mēs principa pēc abi nekontaktējamies. Lepni. -viņa iesmējās, -Bet, ja tā nopietni. Labi vien ir, ka izšķīrāmies. Nezināju, ka viņš var būt tāds maita, kas strīda dēļ dodaspie citām, lai iepazītos.
-Jā, es arī to nesapratu. -piekritu, -Tanī brīdī es viņu vienkārši gribēju izmest pa sava dzīvokļa durvīm. Es varu daudz ko paciest, bet ne to, kā labākās draudzenes puisis flirtē ar mani. -abas saskandinājām tējas tasītes.
-Es tā skolā dzirdēju, ka tev kaut kas ar Gustavu bijis. -Dārta, pēkšņi mainot tēmu, atplauka, -Stāsti. Gribu dzirdēt visu.
Atmetu ar roku, -Beidz taču te muļķoties. Vienkārši no rīta viņu nedaudz sabaidīju ar mašīnas signāltauri. Tas bija kā lielisks dienas sākums.
-Āa. -Dārta atteica, taču zināju, ka viņa nenoticēja. Nevainīgi pasmaidīju. -Ā un vēl kas. Piektdien skolā notiek vidusskolas diskotēka. Nekādi sīkie, tikai mēs.
-Tu nopietni? -saraucu pieri, -Kāpēc mani tas nesaista?
-Tāpēc, ka esi sēne. Aiziet, ja abas, tad abas. Nav ko piektdienās sēdēt mājās. -draudzene centās pierunāt.
Bikli pasmaidīju, -Labi, lai notiek, ja nekas nebūs mainījies. -izdzēru atlikušo tējas daudzumu un abas pievērsāmies vakara galvenajai kulminācijai -filmai.
