4.nodaļa
Satiekot draudzeni,manīju, ka viņa izplūda asarās, pat vārdu neteikdama. Labāko draudzeņu intuīcija lika Dārtu stipri samīļot, lai viņa apzinātos, ka dzīvē labākie draugi spēj darīt brīnumu lietas. Taču meitene vēl vairāk apraudājās. Mans smaids noplaka un iestājās iekšēji sasalums, nezinot kā palīdzēt.
-Kas noticis? -atrāvos no apskāviena un cieši lūkojos Dārtas apsārtušajās acīs.
Viņa balss drebēja un šķita, ka viņa sevi spieda neraudāt, -Es, es, es...
Nepacietīgi pagrozīju galvu, -Mīļā, kas ir? Kāpēc tu raudi? -jutu, ka arī manas acis kļuva glāžani spīdīgas un nespēju noskatīties draudzenes sērās.
-Ar Ralfu sastrīdējāmies. -viņa nočukstēja un kārtējā asara rītēja pār viņas bālo seju.
Uzreiz viss kļuva skaidrs. Vīrieši... Paņēmu Dārtu aiz rokas un mēs aizgājām pie manis. Aptuveni pēc 5 minūtēm bijām jau manā dzīvoklī un es virtuē steigšus vārīju saldu tēju, lai draudzeni nomierinātu. Pat aiz sienas bija skaidri dzirdami viņas šņuksti. Laikam noticis kas pamatīgs, jo pārsvarā es biju tā, kas vienmēr apraudājos visvairāk, gluži pat par sīkumiem. No skapīša izņēmu cepumus, kurus taupīju dienai, kad pie manis ciemos atbrauks brālēns. Viņš dzīvoja Saulkrastos.
-Nāc, re, es uztaisīju saldu tēju. Tādu, kā tev patīk. -pasmaidīju un pastūmu tasīti uz Dārtas pusi. Viņa nekavējoties paņēma tasīti sev klēpī, lai sasildītos. Bija vēss, jo radiotori pietiekami nebija sasiluši. -Bet tagad stāsti visu smalki. Tu zini, ka vari man uzticēties. -pasmaidīju.
Dārta apēda šokolādes cepumu, un to pat īsti līdz galam nesagremojusi, sāka runāt, -Vakar pie skolas mums bija sarunāts tikties. Tāpēc es uzreiz pēc stundām steidzos ārā pie skolas, bet Ralfs tur nebija. Biju nedaudz dusmīga, ka viņš būs aizmirsis mūsu tikšanos un zvanīju. Viņš taisnojās, ka esot mani gaidījis, bet stundu ātrāk, it kā sakot, sajaucis laikus, kad man beidzas stundas. Es neticēju. -meitene iemalkoja tēju un nokodās vēl gabaliņu cepumu.
Biju pārliecināta, ka tas skumjākais būs vēl priekšā. To manīju pēc viņas balss intonācijas.
-Es uz viņu uzkliedzu par to, ka nevajag melot. Katram sanāk aizmirst un tā tālāk. Ralfs palika dusmīgs un pateica, ka viņam ir apnicis vienmēr man piekāpties. Un arī tas, ka es vienmēr uzveļu vainu viņam un neticu. Ralfs nometa klausuli un kopš tā brīža, neesmu vēl ar viņu runājusi.
Vistrakākais bija tas, ka Dārtai tiešām nebija taisnība un es to ļoti labi zināju, jo pati satiku Ralfu pie skolas. -Nu gan jau pāries. Padusmosies un tad uzrakstīs tev. Man arī tā mēdz gadīties.
-Nē, tu nesaproti! -Dārta spītējās pretī, -Šoreiz tas bija savādāk. Es nekad nespēšu tev izstāstīt ar kādu toni viņš man to teica. It kā grasītos izšķirties un šis nelielais strīds būtu pēdējais piliens.
Visu atlikušo vakaru mēs jauki runājām un centāmies viņas un Ralfa konfliktu nepieminēt. Bet man bija grūti. Tā apziņa, ka es visu zināju un vēl tas, ka Ralfs pats man šodien bija rakstījis, ka esot jāparunā visu padarīja vēl sliktāku.
Pēdējās dienās, klausoties Dārtā par to, kā viņai ar Ralfu iet, brīžiem šķita, ka tās ir nevis attiecības, bet savstarpēja manipulēšana uz melu pamatu. Nevēloties draudzeni sāpināt, koncentrējos, lai neizteiktu kaut pušplēstu vārdiņu. Taču es zināju, ka, ja tas turpināsies, tad mans pacietības mērs būs pilns un nespēšu vairs savu viedokli slēpt, par labu Ralfam...diemžēl.
Ap 21:00 pavadīju draudzeni ap stūri. Bijām izrunājušas gandrīz visas jaunākās sarunu tēmas. Gan par skolu, gan vecākiem un visām citām blakuslietām. Centos ar visu spēku uzlabot Dārtas garastāvokli, taču zināju, ka mājās viņa noteikti vēl raudās. Draudzene pēc būtības bija pārāk emocionāla un tas brīžiem ļoti traucēja.
Ejot atpakaļ uz mājām, atcerējos par Ralfa īsziņām. Viņš taču arī bija lūdzis, ka vajag parunāt. Nolēmu pazvanīt,
-Hallo? -klusi iesaucos.
Ralfs atpazina mani, -Sveika, Līva. Klau, es ceru, ka tu šodien pēc skolas neesi runājusi ar Dārtu! -viņa balss skanēja izmisīgi.
Nevēlējos situāciju vēl vairāk sarežģīt, tāpēc vienkārši atbildēju, -Viņa bija pie manis atnākusi un mēs runājām.
-Tā jau es zināju. -puisis dusmīgi secināja, -Klau, ko tu tagad darīsi?
Sāku prātot, -Tā kā šodien ir piektdiena un es ap šo laiku sēžu mājās, tad jau laikam arī turpināšu to darīt. -klusi iesmējos.
-Labi, gaidi mani pie savām mājas durvīm. Es tūlīt piebraukšu. -viņš stingri noteica un nolika klausuli.
