Čaw!! Tie kas gribēja lūdzu - otrā nodaļa. Zinu, gramatika klibo. Un vēl, trešā un ceturtā nodaļas būs garas.
Lai jums jauka lasīšana!!!!
2.nodaļa
Kad atbraucām bija vienpadsmit tagad ir četri vakarā. Pa šo laiku es paspēju noņemt visus zirnekļu tīklus un atrast savā istabā kaut kādu portālu. Tas atradās blakus manam skapim. Skapis aizņema praktiski visu sienu, bet atstāja vietu arī portālam, kas tur atradās. Tur iekšā es vēl nebiju. Es nolēmu tur iet pēc vakariņām.
Nogāju lejā. Mamma taisija vakariņas. Parasti tās viņa taisa divas stundas, bet ļoti garšīgi tas sanāk. Šoraiz viņa taisa tās lielās kartupeļu pankūkas ar kāpostiem iekšā. Garšīgas! Izņēmu no ledusskapja jogurtu un gāju atpakaļ uz istabu.
Ieslēdzu datoru. Bļāviens! Cik ilgi var slēgties iekšā, a? Man mans dators besī ārā! Viņš slēdzas iekšā veselas piecas minūtes. Mans iepriekšējais dators, kurš nebija portatīvais, bet gan kaste, slēdzās pa vienu minūti. Gribat ticat, gribet nē! O, nu ta beidzot! Spēlēju tik ilgi kamēr mamma nepasauca vakariņās.
Kad beidzu ēst gāju uz savu istabu. Nedaudz vilcinājos ieiet tur, bet beigās tomēr ielēcu portālā.
Tur izskatijās pēc planetārija, bet koki, zāle un mēness liecināja, ka šis vis ir īsts. Nedaudz apjukusi skatijos uz cilvēkiem kas tur staigā. Nedaudz tālāk varēja redzēt mājas, bet neko vairāk.
-Kas tu tāda būtu? - man jautāja meitene ar zeltaini-brūniem matiem un violetajām acīm.
-Es atradu savā istabā portālu, ielēcu un atrodos tagad šeit, - noteicu ar uztraukumu balsī.
-Tas jau nav parasts portāls. To var redzēt tikai izredzētie. Visās šitajās mājās, no kuras tu atnāci, ir šādas ieejas un kā jau teicu to var redzēt tikai izredzētie.
Es biju uztraukta. Kamēr es skatijos vienā punktā, meitene kaut ko stāstija par šeieni. Nedaudz nobalēju kad izdzirdēju, ka šīs būs manas otrās mājas.
-Tu mani dzirdi? - viņa dusmīga man jautāja. Man pēdējā laikā šo jautājumu uzdot pārāk daudz.
-Jā, bet man ir viens jautājums, oi nē divi jautājumi. Pirmais, kā tikt uz mājām? Otrais, kā tevi sauc?-
-Mani sauc Mola. Uz mājām tiksi ieejot septiņdesmit septītajā mājā atrodot portālu.
Lēnām gāju uz māju pusi. Tikmēr visu apskatiju. Viss bija tik skaists. Un tomēr vajadzēja paklausīties ko Mola teica, varbut kaut ko svarīgu teica.
-Čau! - kaut kas kliedza. Paskatijos apkārt un redzēju meiteni un zēnu kas skrien uz manu pusi. Pamāju ar roku. Zēnam parādijās smaids. Meitenei paskatoties uz zēnu un tad uz mani parādijas kaut kas līdzīgs riebīgumam vai skaudībai.
-Čau! Mani starp citu sauc Līva, bet viņu Mareks. Viņš ir mans zēns, - teica Līva.
-Sveika, Līv! Sveiks, Marek, - pasmaidiju.
Tā mēs visi sarunājāmies viņi pavadija mani līdz mājās. Es iegāju iekšā. Uzreiz parādijās portāls, ielecu iekšā.
