Čau! Ceru patiks mans stāsts. Kuram būs turpinājums - ja jūs gribēsiet! Nokomentējiet lūdzu! Jā, jā, jā es zinu šī nodaļa ir maza. Vienkārši wordā vis izskatijās tik garš. Ehh, piedošanu. Aaa un vēl gramatika klibo. Sorry!
Novēlu jauku lasīšanu!!!!!!
No pilsēta uz laukiem. Ooo, nē! Kā es tur izdzīvošu? Ko es tur darīšu? Pašlaik es braucu uz turieni. Tētis mūs izdzina un tāpēc mēs braucam uz jaunajām mājām. Paldies, tēt, nodomāju. Mamma saka, ka man tur patikšot.
Mēs piebraucām pie lielas, divstāvīgas mājas, baltā krāsā, sarkano jumtu. Īstenībā te visas mājas ir vienādas! Tikai dažādi cipari. Mūsu mājai ir septiņdesmit septītā.
Paskatijos uz kaimiņu pagalmiem. Labajā pusē spēlējās bērni ar pieaugušiem. Meitenei septiņi gadi, zēnam astoņi laikam. Kreisajā pusē sēdēja meitene un zēns apmēram mana vecuma - četrpadsmit gadi. Pamanijuši mani tie pamāja. Es pasmaidiju un iegāju iekšā.
Pirmā doma kas mani ieskrēja galvā - Fū, kā te smird! Mammai uz sejas bija parādīts tieši tas pats. Sāku smieties. Viņa uz mani paskatijās ar nesaprašanas pilnu skatienu.
-Man ļoti patīk te! It īpaši kā te smaržo, - sarktiski noteicu ar smaidu sejā. Viņa nomēdijās un aizgāja pakaļ čemodāniem.
-Eu, tu nāksi pakaļ saviem čemodāniem? - kliedza mamma.
-Jā, tulīt! Pasmaržošu vēl māju! - ironizēju un ātri vien izskrēju no mājas un turpināju, - beidzot svaigs gaiss!
Paņēmu savus četrus čemodānus un devos uz otro stāvu. Otrajā stāva bija trīs guļam istabas. Es izvēlējos tuvāk kāpnēm, jo tā tik stipri nesmirdēja un tā bija liela. Protams otrajā stāvā bija vannas istaba un tualete. Blakus manai istabai bija tualete un pretī manai istabai guļam istaba. Blakus otrai guļam istabai bija vanna istaba un ted vēl viena guļam istaba.
Sakārtoju skapi un atvēru logu. Skats no loga ir tik brīnišķīgs. Es redzēju savus kaimiņus - to zēnu un meiteni kas sēdēja un sēž pat tagad. Arī redzēju kas notiek kaimiņu mājā, jo pretī manam logam bija viņu logs. Jauki! Viņi redzēs ko es daru un es ko viņi. Gāju lejā.
Pa ceļam atverot logus kas man trāpijās ceļā. Galu galā ir jāizvēdina šī nolādētā māja.
Izgāju ārā un nolēmu iet pastaigāt pa laukiem vai arī pareizāk sakot ciematu. Gadijumā tas nav viens un tas pats? Vai nav vienalga. Eju tikai taisni, jo man bail ir apmaldīties. Bet kā te var apmaldīties ja māju cipari ir augošā secībā. Pamaniju to ka mājas ir saliktas kolonā. Nu piemēram, pirmā līdz desmitā māja tā ir pirmā kolona. Un tieši tā arī bija.
Atnākot uz mājām. Mājas pagalmā mani gaidija lekcija. Par to, ka nepasakot mātei nekur nedrīkt iet. Sajutu meitenes un zēna līdzjūtīgos skatienu. Laikam tas pats bija ar viņiem. Tā lekcija gāja pusstundu vai vairāk. Pa to laiku es jau paspēju nostāties visādās pozās.
-Tu mani klausies? - viņa jautāja. Es tikai mēmi pamāju ar galvu,- Pagaidām esi brīva,- viņa vēl noteica un aizgāja.
Beigas 1.nodaļai
