Otrā daļa ir klāt.
Neomulīgi stāstiņi.3
91
0
Attēls no: www.google.lv
Māmiņa ir pārnākusi.
Tēvs, tikko pamodies, guļ gultā. Tad viņš pieceļas, paņem mazuļu rāciju un iet pie sava galda kabinetā. Rācija ir blakus un viņš smaida, dzirdot kā sieva mazajam dzied ''aijā žūžū'', tad viņa smaids apraujas, jo pēkšņi atveras ārdurvis un ar pirkumiem ienāk iekšā viņa sieva.
Attēls no: www.google.lv
Nav jēgas izlikties, ka guli.
Zēns, kā katru nakti, guļ savā gultā. Aiz durvīm viņš dzird soļus un cenšas saskatīt, kas notiek. Viņa istabas durvis klusi atveras, atklājot slepkavu, kurš nes zēna vecāku līķus. Pēc tam, kad klusām līķus nosēdinājis uz krēsla, ar viņu asinīm slepkava kaut ko uzraksta uz sienas un tad paslēpjas zem zēna gultas. Bērns ir pārbijies, viņš nespēj izlasīt uz sienas uzrakstīto un zina, ka slepkava slēpjas zem viņa gultas. Kā jau bērns, viņš izliekas, ka visu šo laiku ir gulējis un nav vēl pamodies. Zēns guļ nekustīgi kā līķi un dzird klusu elpu zem gultas. Kāds laiks ir pagājis un viņa acis jau ir pieradušas pie tumsas. Viņš ļoti cenšas salasīt tekstu un viņa elpa aizraujas, kad beidzot ir izlasījis uzrakstīto. ''Es zinu, ka tu neguli.'' Viņš sajūt, ka kaut kas zem gultas sakustas.
Attēls no: www.google.lv
Kas atrodas pagrabā?
Māmiņa teica, lai es nekad neeju pagrabā, bet es gribēju redzēt, kas rada to troksni. Tas izklausījās pēc kucēna un es vēlējos redzēt šo kucēnu, tādēļ es atvēru pagraba durvis un uz pirkstgaliem nokāpu mazliet lejā. Kucēnu es neieraudzīju, bet māmiņa mani izrāva ārā un sakliedza uz mani. Viņa nekad nebija uz mani kliegusi, tas mani sarūgtināja un es sāku raudāt. Tad māmiņa man pateica, lai es nekad vairs neeju uz pagrabu un iedeva man cepumu, kas lika man sajusties mazliet labāk, tādēļ es nejautāju, kāpēc zēns pagrabā radīja kucēna skaņas un kādēļ viņam nebija ne roku, ne kāju.
Attēls no: www.google.lv
Desmitais.
Katru rītu vīrietis iziet no mājas, lai dotos uz darbu un iet garām psihiatriskajai slimnīcai, kurai apkārt ir koka sēta. Katru rītu pacienti ir ārā un vīrietis tos dzird vienbalsīgi sakām: ''Desmit, desmit, desmit...'' Kādu rītu vīrieti māc ziņkārība un viņš nolemj palūkoties caur sētas spraugu. Pēkšņi caur spraugu izšaujas nūja un iebaksta viņam acī. Bļ@!! Viņš pie sevis nosaka. Kamēr nokaitināts dodas prom, dzird pacientus atkārtojam: ''Vienpadsmit, vienpadsmit, vienpadsmit...''
Attēls no: www.google.lv
Viss, ko redzēju, bija sarkans.
Es ierados viesnīcā dažus kilometrus no Kijevas. Ir jau vēls. Esmu noguris. Sievietei reģistratūrā saku, ka gribu istabu. Viņa pasaka istabas numuru un iedod atslēgu, nosakot: ''Bet vēl viena lieta, cienītais, ir viena istaba, kas ir bez numura un vienmēr slēgta, nemēģini pat ielūkoties tajā.'' Paņemu atslēgu un eju uz savu istabu gulēt. Ir jau nakts un es dzirdu ūdens pilēšanu. Skaņa nāk no pretējās istabas. Es nespēju gulēt, tādēļ atveru durvis. Skaņa nāk no istabas bez numura. Piesitu pie durvīm. Neviens neatbild. Ieskatos pa atslēgas caurumu, sarkana krāsa ir viss, ko redzu. Ūdens joprojām tek, tādēļ dodos lejā sūdzēties. ''Starp citu, kurš ir tajā numurā?'' Sieviete uz mani paskatījās un sāka stāstīt.. Tajā numurā dzīvoja sieviete. Viņas vīrs to nogalināja. Viņas āda bija balta. Tikai acis. Tās bija sarkanas.
Attēls no: www.google.lv
Kempings vienai personai.
Apmācīta brīvai dabai, sieviete izdzīvotāja devās kempingā. Pēc divām nedēļām pie dabas, neredzot nevienu dzīvu dvēseli, viņa atgriezās mājās. Attīstot sava vienreizējās lietošanas fotoaparāta filmiņu, viņa atrada neskaitāmas bildes, kurās redzams kā viņa naktī guļ. Viņa vairs nekad nedevās pārgājienā viena pati.
Tev patiks šie raksti
