Reiz. šī meitene man nozīmēja visu... Es biju gatavs uz visu viņas dēļ.
Šī meitene mīlēja mani. Un es mīlēju viņu. Patiesībā mīlu viņas vēljoprojām.
Labi sākšu stāstu no A - Z.
Tātad viena jaukā diena man bija 16 gadu, bija 13. janvāris. Parasta diena, skola,
pēc skolas treniņi un pēc treniņiem, laiks mājas darbiem, un kad tā ikdienas rutīna beidzās, ir jau plkst
20. Un kā jau visi, tad visiem kaut kas ir saplānots, un man arī bija ieplanoti daudz darbi ar draugiem.
BET.... Tajā vakarā man uzrakstīja ŠĪ meitene, pilnīgi sveša, vienkārši bija manos draugos.lv.
Viņa - Čau, kā iet, ko dari?
Zinu izklausās smieklīgi, bet tāds bija sākums mūsu attiecībām. Es tajā brīdi biju ļoti ļauns, jo pagajušajā vasarā
es atvadījos no mazā brāļa, kurš bija tikai 1 gads un 2 mēneši, vecs, mira ārstu kļūdu dēļ... Viss ko ar šo gribēju pateikt
ir tas, ka es biju ļoti nepiejams, mana sirds bija cieta kā akmens un nebiju pieejams nevienam, man viss dzīvē bija pēc
saraksta. 1. skola 2. treniņi 3. majasdarbi 4. nedaudz pa lauku.
Tātad....
Es atbildēju - Čau, iet labi, neko...
Es pat nepaprasīju pretī... Un vnk notika kāds klikšķis un es sāku ar viņas čatot, un viņa bija manos ikdienas plānos.
Kā atnācu mājas tā uzreiz skatījos vai viņa nav man rakstījusi, jo viņa tajā brīdi bija slima.
Un katru reizi, kad atnācu mājās viņa bija rakstījusi... Bet viss tas interesantākais ir tas, ka mēs neapmainijāmies ar telefona
nummuriem. Mēs vnk čatojam caur draugiem un caur skype. Bet tad sekoja pats interesantākais, izrādās, ka viņa dzīvo 150 metrus no manas mājas.
Bet mēs no janvāra līdz 28. martam vienkārši katru dienu čatojām. Un tad pienāca liktenīgā diena un mēs nolēmām tikties.
Satikāmies un man bija jaiet pie drauga uz dzimšanas dienu. Un mēs aizgājām, un manī iekšā plivinājās tauriņi, nezinu vai tā bija mīlestība,
bet es vēlējos viņas samīļot, un šķita, ka esam kopa jau daudzus gadus, bet tā bija pirmā diena, kad dzīvē satikāmies. Viss izdevās veiksmīgi.
Par cik dzīvojām tik tuvu, kopā braucām mājas. Mums iznāca ar autobusu braukt kādas 20 minūtes, un kamēr sēdējām autobusā, mēs ne vārda viens otram
neteicām. Un pēc tās reizes mēs atkal kādas divas nedēļas netikāmies.
Bet tad pienāca tā diena, kad viņa mani uzaicināja tikties, mēs izgājām laukā, un vienā vietā nostāvējām stundas 5, un vnk runājāmies, sastrīdējāmies,
un atkal salabām. Tā pat ari mēs atvadījāmies daudz reižu, bet tā pat negājām mājas. Līdz pilnigai tumsai...
Un tā gāja laiks. Mēs sākām satuvināties, sākam jau pavadīt vairāk laika kopā. Iepazīstināju ar saviem draugiem. Sākam tusēties, un naktīs nebijām mājās.
Pat bija reizes, kad nakts vidu viņas pamodināju zvanot, un viņa manis dēļ kāpa pa logu laukā, lai vecāki nedzird un mēs staigājām pa lauku.
Un kad aizritēja pirmais gads, ziemā viņa bieži slimoja, un es vnk vairākas stundas stāvēju pie viņas loga, un caur logu mēs viens uz otru skatījamies.
Skatījos kā viņa pēc manis ilgojas. Viņai vienmēr acīs bija asaras. Un mani tas tik ļoti sāpināja. Es nevarēju izturēt to, ka es nevarēju palīdzēt.
Es viņai nesu saldumus, kad atbraucu no skolas. Puķes nesu. Palīdzēju kā var.
Es viņas tik ļoti mīlēju, un zināju ka viņa mīl...
Kad pienāca mans pamatskolas klases salidojums, ņemu viņas līdz un iepazīstināju ar saviem bijušajiem klases biedriem... Viss bija jauki.
Mēs, protams, bez strīdiem neiztikām, bija daudz kašķu. Pārsvarā visi bija par sīkumiem. Bet mēs ātri izlīgām, kaut vai apvainojamies...
Tad, kad man pienāca 18 gadu es noliku mašīnas tiesības. Likās kruti, bet pagāja gads, kad sanāca man nopirkt pirmo mašīnu. Tad arī sākās, braukšana divatā.
Romantiska un mīļa pasēdēšana divatā. Mums pat bija īpaša vieta kur mēs stundām, sēdējām un klausījāmies mūziku, runājām...
MĒS 3 ar pus gadus, KATRU DIENU, tikāmies, KATRU... Nebija diena, kad netiktos. Mums bija ļoti grūti vienam bez otra...
kad pienāca attiecību, 4 gads, sākās lielākās problēmas... Uzradās, kāds puisis, kurš sāka ar viņas čatot. Un vaktēt mani vai es aiz muguras neko nedaru.
Bet es neko aiz muguras nedarīju, bet viņs viņai tur teica brīnumlietas. Un dēļ tiem sākās strīdi. Es nezināju, ko teikt. ES neko nebiju izdarījis.
Un tad viņa ar viņu sāka tikties. Braukāties ar mašīnu. Man viņa meloja, ka viņa mājās sēž un pilda mājas darbus, bet patiesībā bija ar viņu...
Un tad pienāca diena, kad pieķēru viņus kopā. Viņš viņas atveda mājas. Viņi tikai parasti atvadījās. Bet interesantākais ir tas, ka viņa man teica, ka
mājās sež... Bet tad es viņas uzaicināju iznākt arā, un es viņai pateicu, ka viņas redzēju kopā ar viņu... Viņa teica, ka viņai tikai tā pat bija laukā...
Es nezināju ko darīt, bet viņa jau man 3 nedēļas bija dien dienā melojusi... Es vnk pateicu, ka negribu viņas redzēt un aizgāju prom...
Bet kad pēc tam uzrakstīju SMS, vai viņai mani vajag---- Viņa teica, ka viņai mani vajagot... KĀPĒC VIŅAI MANI VAJAG?
Viņa jau man bija salauzusi sirdi, un uzticēties es viņai nevarēju. Jo viņa bija man par daudz un pārāk nopietni melojusi... Un es laukā nosēdēju visu nakti...
Ar sirds sāpēm... Nezinādams, ko man darīt. Iekšā šaudījās doma, varbūt man aiziet no šīs pasaules? Bet ES BEZ VIŅAS NESPĒJU DZĪVOT... Viņa man ir viss...
Man ar viņu viss bija, visu darījām kopā... Nezinu, iemeslu, kapēc viņa man nodarīja pār... Bet es zinu, ka es pats pie tā esmu vainīgs... Es pirmstam
izdarīju BRIESMĪGU kļudu. Nē tā nav krāpšana... Es pateicu, ko tādu... Es nebiju viņai blakus brīdi, kad viņai mani visvairāk vajadzēja...
Stāsta morāle - VISS, var sākties pēkšņi. Un tik pat ātri beigties. Ja tu kādu dzīvē mīli, NEKAD viņu/as nesāpini. VIENMĒR esi blakus, kad viņa lūdz.
Neļauj, viņai raudāt.
