Sveika tauta!
Palasot spoku literatūras sadaļu, es nolēmu nopublicēt kaut ko no saviem dzejolīšiem. Es nezinu, vai tos var nosaukt par dzejolīšiem, manuprāt, tās ir nelielas vārsmas par dažādām dzīves tēmām. Dzejoļus jau rakstu diezgan sen, tāpēc nebrīnaties, ka pieminu pasaules galu un 2012 gada dīvainos rudens laikapstākļus Es ceru, ka jums patiks!
Kontrasti.
Mēness un saule vienā laikā.
Tumsa un gaisma vienā mirklī
veido kaut ko neparastu
neredzētu, nesajustu.
Kontrasti no visām pusēm gāžas strauji virsū mums
iespaidojot mūsu domas.
Parastais maisās ar neparasto vienā lielā katlā-
Ne kurš katrs ir redzējis Latvijā
apsnigušus zaļus kokus, kuru lapām jādzelt drīz
Ne kurš katrs ir redzējis debesīs
divus lielus varavīkšņu tiltus vienlaicīgi...
***
Dzīve ir kā ķiplokgrauzdiņš,
garšo labi, bet smird nelāgi
Dzīvot nozīmē, lidot projām
no Zemes lielās, pārdūmotās.
Ziniet, tomēr jāņem torte,
jāuzēd un jāsvin tālāk..
Tuvojas jau decembris,
tas 21 ātri nāks!
Pareģis kliedz : "MIRSIM VISI!!"
labāk baznīcā ir Dievu lūgt..
Ko jūs muldat, mīļie ļaudis?
Labāk smieties, izšņaukt snīpi,
priecāties par slapjdraņķīti,
kas mūsu prātiem tumsu dod.
Mīļā tauta, gala nebūs!
Katras beigas ir jauns sākums.
Jāturpina dzīves ceļu,
saņemoties, ar kvēli lielu.
***
Kaut kur tuksnesī vai meža malā
mīt dvēsele, kurai bez tevis vienmēr būs auksti.
Kaut kur lielā lielpilsētā vai dziļos laukos
mīt draugs, kurš tevi pamanīs un redzēs tavu auru.
Varbūt mani vārdi skan bezjēdzīgi, bet zini,
Pasaulē ir kaut kas, kas nevar pastāvēt bez tevis.
PS. Būtu ļoti jauki, ja jūs izteiktu savu viedokli par maniem dzejoļiem. Gaidu kritiku un kādas atsauksmes :)
