Heijā, mīļie spocēni! (:
Šis ir viens no maniem pirmajiem stāstiņiem. Ja būs atsauksmes, varbūt kaut kad vēl kādu ievietošu.
Ceru, ka jums patiks! (:
____________________________________________
Esmu pļavā. Man mugurā ir ļoti viegla, sniegbalta kleita. Mani mati ir ļoti gari, līdz viduklim, izlaisti. Kājas basas. Pļava ir, ar manām acīm skatoties, bezgalīgi liela un plaša, neiedomājami skaista. Zāles stiebrus klāj mazi, apļveida pilieniņi. Speru dažus soļus uz priekšu un jūtu rasu skaram manas pēdas. Es nesaraujos, man patīk vēsums. Eju tālāk. Gaisma vēl tikai aust un ar katru minūti kļūst arvien gaišāk un siltāk. Es noguļos un baudu siltos saules starus glāstam manu ķermeni. Cik savādi… es nemaz nezinu, kas esmu un kas biju, nezinu, cik gadus veca esmu, bet tas mani neuztrauc. Tāds nepierasts vieglums pārņem manu augumu. Vienīgais, ko dzirdu, ir putnu dziesmas, savus sirdspukstus un ļoti vieglo elpu, un vienīgais, ko jūtu, ir, kā rasa iesūcas manas kleitas mugurpusē, siltos saules starus, siltumu sirdī. Es zinu, ka trūkst kāda nozīmīga daļa no manis, bet nespēju iedomāties, kāda… varbūt tā ir arī labāk? Pēkšņi iedomājos par to, cik žēl, ka man nav saulesbriļļu. Bet nē! Tepat jau tās ir! Kādu gabaliņu no manis zemē guļ melnas saulesbrilles. Sēžot tās neaizsniegšu, tāpēc būs vien jāceļas un tās jāpaņem. Uzslējos sēdus, bet kaut ko redzu, kāds virzas uz manu pusi. Kad tas ‘kāds’ bija man pavisam tuvu, es redzu, ka tas ir slaids, muskuļots puisis ar tumši zilām, noslēpumainām acīm… gluži kā okeāns, viņa lūpas rotā viegls smaids. Jau redzot šo smaidu es saprotu, ka man viņš patīk, ka viņu kaut kur kaut kad biju redzējusi… vienīgais, man nav ne mazākās nojausmas, kur viņu esmu redzējusi vai dzirdējusi, prāta dziļākajā stūrī es zināju, ka tas ir Čarlzs. Bet nezinu, kas mums kopīgs un kur bijām tikušies. Jau atkal tas mani nesatrauc. Vai tad tas ir normāli, ka nejūtu neko citu, kā tikai vieglumu, siltumu? Mēģināju aizgaiņāt šīs domas un koncentrēties sarunai ar puisi. Redzu, ka viņš uz mani nedaudz izbrīnīts skatās ar pastieptu roku, laikam kādu prāvu brītiņu biju savā pasaulē, savās domās.
-Amm, piedod, es aizdomājos.
Nezinu kāpēc, bet nevarēju ieskatīties viņa acīs, skatījos uz savām pēdām un domāju, kas notiks tālāk.
-Melānij, es varu aiziet, ja negribi ar mani runāt.
Skaidrs. Mans vārds ir Melānija un pat to es nezināju.
-Nē, nē, es gribu runāt, Čarlz.
Viņš aizdomīgi uz mani paskatījās un pasmīnēja ar iesķību smaidu, vēlāk saknieba lūpas. Ko es tādu pateicu? Viņš, acīmredzot, gribēja smieties, bet laikam ir kaut cik pieklājīgs, lai to nedarītu manā priekšā.
-Tad ejam.
Uz kurieni? Uz kurieni gan mēs varētu iet? Tagad pavisam neko nesapratu. Viņa roka atkal pastiepās man pretim, viņa skatiens sastapa manējo un es nevarēju darīt neko citu, kā vien pastiept arī savu roku. Viņš to sagrāba. Tā ir tik silta un maiga, un vīrišķīga. Kādu laiku es skatījos viņa acīs un neko nedomāju, jutu tikai savus sirdspukstus un tauriņus vēderā, kuri neprātīgi lidinājās, un, atsitoties pret vēdera sieniņām, radīja kutinošu un patīkamu sajūtu. Viņš pasmaidīja un sāka iet. Es protams, kā pieķēdēta viņa rokai, devos līdzi…
Visu ceļu es jutos pārpildīta ar savādu izjūtu, es jutos tā, it kā tūlīt notiks kaut kas brīnišķīgs, kaut kas, ko es atcerēšos vienmēr… mūžīgi. Tajā pašā laikā ar laimi sirdī mijās bailes un satraukums, nezinu īsti kāds - vai patīkams, vai nepatīkams. Mēs gājām, vairākas reizes gandrīz paklupu, bet viņš spēja mani noturēt. Soļojām pa koku saknēm, kas izstiepās ārpus zemes, jutu patīkamu smaržu un dzirdēju putnu čivināšanu. Man patīk šī vide, es te gribētu palikt visu savu dzīvi.
Jau bijām prāvu laiku gājuši un tālumā es dzirdu tādu kā jūras šalkoņu. Es nekļūdījos, tā tiešām bija jūra. Es pamanīju kaijas, dzirdēju viļņus atsitamies pret jūras krasu, jutu saules siltumu, bet pat šis saules siltums nebija tik maigs kā Čarlza roka. Viņš atkal pasmīnēja ar savu viltīgo smaidu.
-Patīk?
Viņa smaids kļuva vēl ieslīpāks.
-Jā. Ļoti.
Tas bija viss, ko spēju izgrūst. Bet ne jau par jūru viņš jautāja. Nedaudz tālāk stāvēja telts un tai blakus sagatavota vieta ugunskuram. Uz zemes stāv liels termoss ar 2 tasītēm, groziņš pilns ar augļiem, sviestmaizēm un visādiem gardumiem. Atraujos no viņa rokas pieeju teltij tuvāk. Tajā ir divi guļammaisi, zem tiem piepūsts madracis, maliņā guļ vēl divas, pēc izskata lielas un siltas segas.
-Jā, man ļoti, ļhothei…
Noskremšļojos un pateicu normāli
-Jā, man ļoti, ļoti patīk.
Viņš atkal par mani smējās. Bet es vairs nedusmojos un smējos viņam līdzi. Es automātiski piegāju viņam klāt un viņu apskāvu, tā man teica sirds un tā guva virsroku. Pagāja mazs brītiņš un arī es sajutu viņa rokas uz manas muguras. Tas bija patīkami. Pacēlu galvu uz augšu un redzēju, ka viņš izskatās laimīgs. Mēģināju pastiepties uz augšu, bet viņš saprata, ko gribēju darīt, viņš pieliecās un viņa lūpas sasniedza manējās. Tagad tauriņi manā vēderā lidoja vēl trakulīgāk un visu manu ķermeni pārņēma laime un prieks. Tad viņš atrāvās no manis un atkal saņēma manu roku, mēs abi devāmies uz telts pusi. Apsēdāmies uz liela dvieļa, viņš paņēma groziņu un izvilka dažas sviestmaizes. Mēs ēdām un runājāmies, smaidījām un smējāmies. Kad nu jau visas sviestmaizes bija apēstas, viņš uzlēca kājās. Sākumā es nobijos, jo domāju, ka kaut kas noticis. Viņš pasmīnēja, pacēla mani un skrēja uz jūras pusi.
-Nē, nē, nē, nē, LŪDZU NĒ!
Es kliedzu un situ viņam pa muguru, bet viņš neatbildēja. Nu es sajutu aukstumu, kas skāra visu manu ķermeni, visa biju slapja. Situ viņam, bet viņš tikai smējās un saķēra mani tā, ka es nevarēju vairs pavicināt rokas. Arī pateikt neko nevarēju, jo viņš mani noskūpstīja, tad viņš manas rokas atlaida, bet viņu vairs nesitu un apķēros viņam ap kaklu. Tā mēs kaislīgi skūpstījāmies, bet šoreiz es atrāvos. Ieniru ūdenī un labu laiciņu tur biju. Aizpeldēju dažus metrus tālāk, paņēmu no dzelmes smiltis un kā delfīns izniru ārā un iemetu viņam ar smiltīm. To viņš negaidīja, bet reaģējā ātri un uzreiz dabūju pa seju ar ūdens šļakatām, tā mēs kādu laiku turpinājām, līdz abiem palika auksti. Devāmies ārā. Sadevušies rokās.
Apsēdos uz dvielīša un sāku vilkt nost kleitu, kas tagad vairs nebija tik sniegbalta, paliku apakšveļā. Te jau nāca viņš ar diviem dvieļiem. Vienu aptina man apkārt un man kļuva siltāk. Viņš paņēma termosu un iedeva man vienu tasīti. Kafija vēl bija ļoti karsta, kā tikko uzvārīta. Mēs atkal sēžam un runājam, jokojamies…
Viņš izvilka vēl kaut ko no groziņa. Tas bija vīns. Nesaskatīju nosaukumu, bet izskatījās labs.
Abi dzērām vīnu, vērojām saulrietu. Kad saule bija pavisam norietējusi, bija salīdzinoši tumšs, bet man jau bija vienalga. Jutu dullumu galvā. Nē, piedzērusies nebiju, bet vienkārši jutos… hmm… kā lai to pasaka? Laikam vispiemērotākais vārds būtu ‘labi’. Biju drošāka un biju gatava darīt trakas lietas. Arī dūmi vairs nebija tik kodīgi, bet tagad jau bija patīkami. Uzlecu kājās un saķēru Čarlza roku.
-NĀC!
Es smējos cik vien skaļi varu. Viņš bija sašutis, bet drīz vien viņa sejas izteiksmi nomainīja smaids. Arī viņa galvā, izskatījās, bija dullums. Mēs skrējām, spēlējām ķerenes. Tagad ķēru es. Bet viņš skrēja uz ūdens pusi un tas galīgi nebija godīgi, jo tik labi pa ūdeni es gan nepārvietojos kā viņš. Bet es nolēmu paslēpties kāpās, un, kad viņš iznāca ārā no ūdens un mani meklēja, es viņu noķēru un biju uzvarētāja.
-Ak tu, viltniece.
Viņš aplika roku man ap kaklu un devāmies atkal uz telts pusi. Tā arī pavadījām visu nakti, skraidījām un trakojām līdz kādiem pieciem no rīta, bet vēlāk nodomājām iet gulēt. Novilkām vēl mitrās drēbes un līdām guļammaisos. Tos, protams, sastūmām kopā un pa virsu guļammaisiem uzlikām segu. Bija dikti auksts.
Čarlzs drīz jau arī iemiga. Es nevarēju. Drebu savā guļammaisā pat, ja virsū bija sega. Čarlzu negribēju modināt….
-Čarlz?
Es vairs nespēju izturēt.
-Jā?
Viņš samiegojies atbildēja.
-Vai var pie tevis?
-Protams.
Izlīdu no sava guļammaisa un ielīdu viņējā. Piespiedos viņam cieši klāt un tiešām kļuva labāk. Vēl mirklīti domāju par šīsdienas notikumiem un vārgi uzsmaidīju, un tad viss. Tumsa. Aizmigu.
Kad pamodos, ugunskurs jau bija iedegts, desiņas cepās, kafija arī bija. Viņš teica, lai ātri pabrokastoju, jo vēlāk būs jādodas prom.
-Uz kurieni?
-Ēd, ēd un nerunā.
Viņš uzsmaidīja. Bet labi, vēl biju pārāk samiegojusies, lai kaut ko teiktu, kā arī biju ļoti izsalkusi un desiņas smaržoja īpaši labi.
Kad paēdu, viņš nodzēsa ugunskuru. Es piegāju jūrai tuvāk un apsēdos uz krasta malas. Jā, es mīlu jūru. Laiks vairs nebija tik burvīgs, bet man vienalga patika. Izskatījās, ka drīz būs negaiss, bet varbūt tās ir tikai šaubas. Piedāvājos palīdzēt salikt telti, bet Čarlzs teica, ka viņš pats visu izdarīšot. Tā nu es sēdēju jūras krastā un elpoju svaigo gaisu. Mērcēju kājas ūdenī un ar rokām braukāju pa smiltīm. Ar zariņiem zīmēju sirsniņas, rakstīju ‘Č&M=♥’ un tā visu sev apkārt aprakstīju. Kļuva arvien drēgnāks un drīz jau es sajutu kāda roku sev uz muguras. Šo pieskārienu es nevaru sajaukt ar ar neviena cita pieskārienu. Apgriezos un Čarlzam mugurā jau bija mugursoma, pievērsu skatienu aiz viņa - telts jau bija nojaukta.
-Tu nu gan ātri!
Viņš neko neteica un vienkārši pasniedza man savu roku. Es piecēlos, nopurināju smiltis no sevis un mēs jau atkal kaut kur devāmies. Es tikai sekoju un centos nepaklupt. Viņš visu laiku kaut ko dungoja, nekad nedomāju, ka viņam ir tik laba balss. Es sāku nogurt, bet man vienalga patika šī vide. Koki bija apvīti ar sūnām un ķērpjiem, no augsnes izlīdušas ārā dažas sēnes un netālu no tām aug mellenes. To ir tik daudz! Paskatījos arī uz augšu. Mazie mākonīši sāk salipt kopā un vēlāk izveidojas par vienu lielu tumšu mākoni. Te nebija ne dzīvībiņas, tā vismaz izskatījās. Tāds klusums kā pirms vētras. Nu jau uz ādas sāku just mazus, bet ledainus pilieniņus, vēlāk vairs ne pilieniņus, bet gan kaut ko vairāk un tad jau sāka līt kā no spaiņiem. Atskanēja pērkons dārdieni, un redzēju spožas bultas, kas uz sekundi apgaismoja visu apkārtni. Abi bijām viscaur slapji un nu jau skrējām, bet drīz nonācām līdz mazai mājiņai. Precīzi to nesaskatīju, jo lietus visu aizmiglo, atvērām durvis un bijām iekšā.
Ilgi skatījos uz savām drēbēm, tās bija pilnībā izmirkušas, bet nekādu citu drēbju man nebija. Tikai vēlāk ievēroju, ka šī mājiņa no iekšienes bija burvīga. Priekštelpa bija dzeltenīgos toņos, lamināta grīda. Īstenībā, es aprakstīt to nevaru, bet, manuprāt, tā ir moderna un ļoti skaista. Priekštelpa veda uz 2 pusēm - labo un kreiso. Ja ej uz labo pusi, tad var ieiet skaistā guļamistabā, kurā atrodas burvīga, liela gulta, ja uz kreiso - tur atrodas viesistaba ar lielu kamīnu, kurā jau sprakšķēja malkas pagales un apsildīja visu istabu. Viesistaba ir savienota ar virtuvi. Arī virtuve ir ļoti skaista.
Redzu, ka arī Čarlzs ir viss izmircis.
-Pagaidi mirklīti!
Viņš burtiski aizlidoja uz guļamistabu, viņam sekoju, tas no pagultes izvilka divus, baltus halātus un baltas čības. Vannasistabas durvis atradās pretīm gultai. Arī uz turieni viņš aizgāja.
-Nāc!
Viņš uzsauca. Tā arī darīju. Iegāju iekšā vannasistabā un ieraudzīju milzīgu burbuļvannu, kurā jāiekāpj pa trepītēm, netālu no tās atrodas dušas kabīnīte.
-Mums vajadzētu novilkt mūsu drēbes.
-Pavisam?
-Tu kautrējies?
Viņš novilka savu kreklu un atklāja man savu presīti un platos precus. Es apbrīnoju viņu vēl vairāk, viņš patiešām ir skaists. Mati nedaudz izpūruši, bet tie viņa izskatu padara vēl burvīgāku.
-Nē
Sameloju, kaut gan zināju, ka man nevajadzētu kautrēties. It kā droši atpogāju savu blūzīti un paliku tikai krūšturī. Nu tālāk arī norisēja viss pārējais. Skūpstījāmies, viņš virzījās uz kaut kādu pusi, tagad arī sapratu, ko viņš mēģināja izdarīt. Dzirdēju, kā burbuļvannā pildījās ūdens, bet jutu viņu. Viņš šobrīd ir viss, par ko spēju domāt. Uz mirkli atrāvos no viņa.
-Es tevi mīlu, es tevi mīlumīlumīlu!
Aizelsusies sacīju. Tam sekoja viņa iešķībais smaids.
-Es Tevi arī...
Viņš ar roku pārbrauca pāri manai sejai, sabužināja manus matus un atkal mani noskūpstīja, tā kaislīgi, man patika. Paldies dievam bijām jau pilnībā izģērbušies, kad viņš mani pacēla un joprojām skūpstot pa trepītēm ienesa burbuļvannā. Tā arī viss turpinājās. Šī diena vai arī jau vakars izvērsās burvīgi, ļoti ilgu laiku pavadījām ūdenī.
Kad izkāpām ārā, viņš paņēma lielos, baltos dvieļus. Ar vienu noslaucījās un vēlāk uzvilka halātu. Tad viņš pasniedza man savu roku un arī es nokāpu pa trepītēm, viņš mani nosusināja un palīdzēja arī man uzvilkt halātu. Iekāpu čībās un jutos laimīgi un silti. Tad mēs devāmies uz virtuvi. Tas no ledusskapja izvilka picu un šampanieti.
-Šausmas, es tā-ā-ā-ā gribu ēst.
Viņš iesmējās un ielika picu mikroviļņu krāsnī, kad to izvilka, mēs devāmies uz dīvāna pusi. Divas šampanieša glāzes stāvēja uz galda, pica arī. Tagad skanēja arī mūzika, jo Čarlzs ieslēdza mūzikas centru. Dzērām un ēdām, un runājāmies. Glāzīte pēc glāzītes un atkal bijām apdulluši, turklāt vēlāk Čarzls izvilka arī viskiju un es viņam pievienojos. Nu skanēja pavisam lēnais gabals un viņš piecēlās un pasniedza man savu roku. Piecēlos. Apgājām dīvānu. Mēs atkal neizdzērām par daudz, viss bija tieši, kā vajag. Bet pēkšņi viņš nometas uz ceļiem.
-Melānij. Šīs divas dienas bija visskaistākās visā manā mūžā. Es nekad neesmu iekārojis nevienu sievieti kā tevi. Esmu saticis daudzas, bet neviena, tiešām neviena nav bijusi tik atklāta un burvīga kā tu. Tu esi īpaša. Es mīlu tavu smaidu. Tu spēj padarīt, man šķiet, visu dzīves krāsainas un skaistas. Es tevi mīlu, no visas sirds. Esmu kā traks pēc tevis. Lūdzu, tiešām lūdzu...
Viņš izvelk mazu kastīti no sava halāta kabatas.
-... preci mani. Es apsolu, ka es Tevi mīlēšu un aizsargāšu visu savu mūžu. Es...
Manas acis rotāja smaids un asaras. Pārtraucu viņu, viņa lūpām pieliekot pirkstu.
-Jā
Es uzsmaidīju. Viņš arī. Un ar katru mirkli viņa smaids kļuva arvien plašāks. Viņš uzvilka man skaistu, patiešām brīnišķīgu gredzenu. Sudraba krāsā ar briljantveidīgu akmentiņu. Vai tas ir īsts? Šo domu uzreiz atmetu, jo tagad man ir vienalga. Mani interesē tikai šis brīdis. Nu viņš piecēlās un apskāva mani tik cieši, arī es viņu apskāvu tik stipri, cik vien varu, tad viņš atrāvās un atkal mani noskūpstīja, šis skūpsts bija īpaši ilgs vai arī man tā tikai liekas. Tas bija maigs un tajā pašā mirklī lika trīcēt visam manam ķermenim, ik sīkākajai ķermeņa daļiņai. Lika taureņiem vēderā lidināties arvien trakāk, tie lidoja vēl neprātīgāk, kā jebkad. Likās, ka mana sirds izleks ārā, liekas, ka tas ir sapnis, ka es tūlīt pamodīšos viena gultā ar tikai milzīgu nožēlu, ka tā nav īstenība. Viņš ļoti veikli atrāvās.
-Dejojam!
Es smējos, jo tas bija negaidīti.
-Halātos?
-Jā! Kāpēc gan ne?
Viņš arī smējās un es nevarēju pretoties šim burvīgajam smaidam. Skanēja trakulīga dziesma. Mēs dejojām, smējāmies, dziedājām līdzi, atkal iedzērām šampanieti, tad atkal dejojām un trakojām. Mūsu abu asinīs bangoja prieks un jūtas. Es viņu tik ļoti mīlu. Ik sekunde no šī vakara tiešām šķiet kā sapnis, kā neticams un neaizmirstams sapnis, kuru cilvēks nekad neaizmirst un nosapņo, ja paveicas, tikai vienreiz mūžā. Bijām sadevušies rokās un riņķojām viens ap otru. Bet tagad kaut kas nav kārtībā. Es redzu baltu telpu, nē es redzu Čarlzu, nē atkal baltu telpu, nē Čarlzu. Es nesaprotu, kas notiek! Kas notiek?! Tagad atkal esmu baltā telpā, apkārt kliedzoši cilvēki, bet tagad atkal pie Čarlza. Tas uz mani izmisumā skatās.
-Melānij!!! Melānij, vai viss kārtībā?
Atkal esmu baltā telpā un vēl ilgāku laiku. Dzirdu balsis un visu redzu miglaini.
-UZ VIENS, DIVI, TRĪS!
-KO TU DARI?
-ĀTRĀK, ĀTRĀK TAČU!
Tagad atkal esmu pie Čarlza, bet mēs vairs nedejojam, viņa sejā redzamas sāpes un es nesaprotu, ko viņš man saka. Mirkļi, kad esmu pie viņa kļūst arvien īsāki un īsāki. Tagad atkal esmu baltā telpā, bet Čarlza vairs nav. Viņa nav! Visu ļoti miglaini redzu, grozu galvu un attēls izskatās, kā palēninājumā. Jūtu asaras, kas plūst pāri manai sejai. Tad pienāk kāds miglains tēls un es nozūdu prom. Tumsa.
Kad pamostos, saprotu, ka esmu slimnīcā. Joprojām griežas galva. Bet man ir vienalga. Atausa domās ainas, kuras piedīzīvoju ar Čarlzu.
-Čarlz!?
NĒ! NĒ! NĒ! Tas taču tā nevar būt! Nē. Nevar būt, ka viņš ir tikai pasaku tēls. Tagad atausa atmiņā, ka tas nav tikai tēls. Domās parādās strīds, mašīna,tumsa. Ak nē! Ko es viņam nodarīju?
Pa durvīm ienāk mans pasaku tēls. Čarlzs. Es uzlecu kājās, bet viņš mani panāk un atguldina atpakaļ.
-Tu nevari kustēties.
-Čarlz! Piedod! Lūdzu piedod par visu! Lūdzu!
-Viss ir kārtībā.
Viņš izskatījās nomocīts. Viņa acis ir sarkanas. Viņš raudāja.
-Piedod... es tiešām tā negribēju...
Saļimu viņam klēpī. Viņš atglauda manus matus tā, lai var redzēt manu seju.
-Tu cieti avārijā, tev bija klīniskā nāve, es tevi gandrīz zaudēju...
Viņa balss uz teikuma beigām kā svece pagaisa, kļuva pavisam nedzirdama.
-Piedod! Es nekad vairs tā nedarīšu.
-Labāk strīdies ar mani, cik gribi. Bet nekad! Dzirdi? NEKAD pēc tam nedari muļķības emociju varā!
-Pie...
Viņš mani apstādināja.
Es atgrūdu viņa roku un piecēlos sēdus.
-Bet zini?
Es pilnīgi nopietni viņam vaicāju, lai gan balss vēl nedaudz svārstījās pēc raudāšanas.
-Ko?
-Es biju tur.
-Kur?
-Nekurzemē.
Viņš saknieba lūpas, izskatījās, ka viņš grib smieties. Bet tad viņš uztaisīja nopietnu seju, tad iešķībo smaidu.
-Ja? Un kā tur bija?
-BEIGAS-
