Divas stipras rokas bija apvijušās ap sievietes augumu un cieši piespiedušas klāt savam augumam. Aleksandra juta, ka vīrietis vēl guļ. Abu kājas bija savijušas kopā kā jūrnieku mezgls. Sieviete bija uzlikusi galvu uz vīrieša pleca un ar abām rokām apķērusi viņa roku ļoti stingrā tvērienā, bet vīrieša viena roka gulēja pāri Aleksas krūtīm, un otra atdusējās uz vidukļa. Starp abiem nebija ne mazākā milimetra atstarpe, it kā abu kailie ķermeņi būtu saplūduši kā viens vesels. Aleksandra, kaut gribēdama, nevarētu atbrīvoties no Stefana rokām, jo tās pārak cieši un privātīpašnieciski turēja sieviete sev klāt. Viņa juta, ka sirds laimīgi sitas un vēderā atkal parādās jocīga kņudoņa. Tomēr Aleksa nevēlējās, lai Stefans atslābina tvērienu, pašreiz viņa jutās tik labi vīrieša rokās, tik pasargāta no visa un laimīga. Lai kā viņa to nevēlētos atzīt, tomēr sieviete jutās laimīga. Viņa sajuta uz kakla vīrieša vienmērīgo elpu, kas to kutināja, un uz lūpām izlauzās smaids. Sieviete lēni atvēra acis un ieraudzīja, ka saule bija uzlekusi un spoži spīdēja debesīs. Izskatījās, ka rīts jau sen bija garām, abi patiešām bija nogulējuši ilgu laiku, bet tas laikam bija tikai normāli, jo visu nakti viņi bija augšā un izbaudīja viena otra glāstus, skūpstus, un mīlējās līdz spēku izsīkumam. To atceroties, sieviete aizvēra acis un laimīgi nopūtās, tas bija kaut kas neatkārtojams, kas tāds, ko Aleksa gribēja atkārtot vēl un vēl. Viņa nedomāja, ka Stefana skūpsti un glāsti atstās tādu iespaidu uz viņas ķermeni, prātu, sirdi. Likās, ka prāts vēl aizvien dzīvoja pagājušajā naktī, kad abi mīlējās. Viņa juta, ka vīrietis sakustas un cenšas pievilkt sievietes augumu vēl ciešāk sev klāt.
- Aleksandra. - Stefans nosauca viņas vārdu piesmakušā balsī un tad atsāka mierīgi elpot. Izdzirdot savu vārdu un to, ka vīrietis to izrunājis miegā, viņa saprata, ka Stefans sapņoja par viņu, un tas radījā sieviete divejādas sajūtas. Laimi un neizpratni, mulsumu. Tad, it kā kāds būtu iedevis ar mietu pa galvu, Aleksa klusi noelsās. Stefans vēl bija pie viņas, viņš guēja viņas gultā un bija cieši satvēris sievieti savā drošajā apskāvienā. Tas Aleksandru šokēja un lika prātot un uzdot sev tik daudz jautājumu. Kā tas bija iespējams? Viņš taču vienmēr pamet sievieti, kad ir pavadījis ar viņu kopā nakti, bet tagad Stefans vēl aizvien atradās pie Aleksandras un guēja kopā ar viņu. Vai patiešām Selīnai būtu taisnība un Aleksa bija kaut kas vairāk un kaut ko nozīmēja Stefanam? Sirds no šīs domas laimīgi ietrīsējās, un pār ķermeni pārskrēja skudriņas, tas bija tik patīkami un neizprotami vienlaikus. Aleksandra nezināja, ko domāt par visu šo situāciju. Jā, viņi pavadīja kopā fantastisku nakti, vārdos nebija aprakstāms, cik tā bija brīnišķīga. Katrs Stefana lūpu pieskāriens, glāsts... Likās, ka viņs to darīja tik uzmanīgi, it kā baidīdamies darīt kaut ko straujāk, it kā viņa būtu trausls zieds, kurā viz rīta rasas piles. It kā šis zieds būtu uzmanīgi janoplūc, lai no tā neizlītu rīta rasas piles. Vīrieša rokās viņa jutās īpaša un mīlēta. Pat ļoti mīlēta. Pirmo reizi kāds pet viņu izturējās ar šādu maigumu, piesardzību un rūpēm, kas lika beidzot sajusties īpašai un mīlētai. Tajā pašā laikā sieviete atdeva visu Stefanam un saņēma pretī tikpat daudz, ja ne vēl vairāk. Aleksandra vēlējās šo nakti ieslēgt kādā lādīte un to noglabāt, lai nekad neaizmirstu. Aleksa aizvēra acis, ja Stefans pamodīsies, viņa izliksies, ka guļ. Sieviete gribēja redzēt, ko viņš darīs, kad pamodīsies. varbūt tomēr aizies un izliksies, ka nekas nav noticis? Sirds sāpīgi iesmeldzās, ko tādu iedomādamies, un viņa nesaprata, kapēc tā notika. Tas likās tik neizprotami, bet pašreiz, kamēr sieviete bija ar Stefanu, viss bija neizprotams un tik ļoti sarežgījies. Pēkšņi viņa sajuta siltu, kvēlu, maigu lūpu pieskārienu savam kakla ielokam. Ķermenis nodevīgi notrīsēja pēc šī tik privātīpašnieciskā pieskāriena, un likās, ka augums atkal aizdegas atklātās ugunīs.
- Labrīt dārgā. - Stefans iecukstēja ausī, un viņas ķermenis atkal notrīsēja, sajūtot viņa elpu pie auss. Un vārds „dārgā” lika sirdij no laimes vienkārši paģībt, vīrietis vēl ta nebija saucis sievieti. Aleksandra nespēja turēties pretī, un uz lūpām izlauzās lamīga smaida atblāzma. Viņš nebēga, bet palika, un tas sievietei lika sajusties īpašai, jo apziņa, ka viņš parasti visas pamet, nepaliek ne pie vienas un neļauj palikt pie sevis, patiešām likās justies īpašai. Viņa lēni atvēra acis, pagrieza galvu pret vīrieti un to atlieca, lai ieskatītos viņa tumši zilajās acīs.
- Labrīt.- Aleksandra klusi nočukstēja un jutās kā viņa tumši zilo acu, kas bija tik vilinošas un bezgalīgas kā okeāns, kā Visums, nohipnotizēta. Pār ķermeni pārskrēja skudriņas, ko radīja šis skatiens.
- Kā gulēji? - Stefans maigi pajautāja un atbrīvoja ciešo tvērienu, lai sieviete varētu pagriezties pret viņu ar visu augumu. Aleksa atbrīvoja samudžinātās kājās un lēni pagriezās pret vīrieti. Abu ķermeņi saskārās, un viņa juta, ka ķermeni pārņem kaisles vilnis, sirds sāka sisties straujāk, bet prāts aizgāja atpakaļ gulēt, jo jutas kā aizmiglots no šī visa, vienas darbības dēļ.
- Lieliski un tu? - Aleksa pajautāja un uzlika labo roku uz viņa krūtīm, bet kreiso aplika ap vīrieša kaklu. Stefans ar labo roku gandrīz vai uzvilka sievieti sev virsū un maigi noglāstīja viņas muguru ar abām rokām. Pār ķermeni atkal pārskrēja spējš iekāres vilnis gluži kā negaidīts cunami gaišā dienas laikā. Tik spēcīgs, it kā viņu kāds sasietu ar virvēm stingrā jūrnieku mezglā.
- Brīnišķīgi. Tu šorīt izskaties tik skaista un iekārojama, tik seksīga. - Stefans klusi čukstēja, skatoties sievietei acīs, un ar pirkstiem lēni vilka pāri viņas mugurai, tā vēl vairāk pastiprinot neizturamo iekāres vilni un jau atkal sadedzinot pēdējās veselā saprāta paliekas. Tad viņa lūpas pieskārās sievietes lūpām, iznīcinot attālumu, kas bija starp abiem. Aleksa juta, ka ķermenis atsaucas uz šo kaislīgo skūpstu, kas, likās, atkal aizdedzināja visu istabu. Sirds sāka sisties kā negudra, augums vēlējās tikt vēl tuvāk pie Stefana, bet abi jau bija tik tuvu, ka viņu nešķīra ne milimetru liels attālums. Radās sajūta, ka pat šis viens skūpsts liek abiem saplūst kā vienam veselam. Aleksa ciešāk sagrāba vīrieša matus un sāka berzēt savu aguma pret viņējo. Vīrietis novaidējās un sāka skūpstīt sievieti vēl dziļāk.
- Es nespēju tev pretoties. - Stefans izdvesa skūpsta laikā, un vīrieša lūpas sāka slīdēt pāri viņas kaklam. Aleksas ķermenis notrīsēja, un ja iepriekš likās, ka āda bija aizdegusies, tad pašreiz radās sajūta, ka viņa lūpas bija ledus aukstas un tās mijās ar uguni, postot viņas kaklu tik kaislīgās un patīkamās sajūtās.
- Tu mani padari traku, kaķenīt. - Stefans iečukstēja ausī, un Aleksandra spēja vien labpatikā novaidēties, jo vārdi nenāca pāri lūpām. Iekāre un kaisle bija pārņemusi viņas prātu un maņas.
