Nekas (32)4

Romāns piezvanīja kādam draugam ar pikapu, lai atbrauc mums pakaļ, un pa to laiku biju nomierinājusies. Abi sasveicinājās, kamēr es, rokas sakrustojusi, centos neizplūst asarās. Tas bija briesmīgi, atcerēties katru slikto lietu, ko kādam esi nodarījusi. Katru slikto vārdu. Līdz brīdim, kad atcerējos Valēriju. Manu māsu, kura gāja bojā. Kā es varēju par to aizmirst? Kā?

-Ak Kungs,- aizelsusies izsaucos un tvēru pie sirds. Romāns noreaģēja un apskāva mani ap pleciem,- Ak Kungs, Ak Dievs..

-Kas notika? Tev slikti ar sirdi?- viņš bažījās,- Oskar, uz slimnīcu būs jāved.

-Nē, nevajag,- es izsaucos,- Viss kārtībā, vienkārši atcerējos par Valēriju...

-Valērija.- Romāns saprata,- Tu neesi pie tā vainīga. Tas bija nelaimes gadījums.

-Viņa bija mana māsa,-

-Nebija. Viņa bija manipulators, viņa bija cilvēks, kas tevi ienīda.- Romāns teica.- Tu viņu pazemoji skolā, un viņa tev atriebās, tikko varēja. Policija slēdza notikumu kā nelaimes gadījumu. Neuztraucies par to, mīļā. Brauksim mājās.

-Brauksim,- es piekritu un ļāvu viņam vest sevi uz mašīnu. visu ceļu viņš turēja mani cieši sev klāt, tā, ka gandrīz jutu, kā viņa sirds sitas blakus manējai.

***

Es pārģērbos un jutos mazliet labāk. Uzvilku mugurā mežģīņu šortiņus un melnu mežģīņu krekliņu uz lencītēm, uzvilku tai pa virsu īsu, melna zīda un mežģīņu halātiņu un apmierināti uzlūkoju sevi spogulī. tumši mati, tumšas acis, un tumšas, pavedinošas drēbes. Es jutos skaista, spēcīga un seksīga. Tas lika aizmirst visas problēmas uz mirkli. Izķemmēju matus un atspraudu tos ar matu stīpiņu, ko rotāja plastmasas baltas rozītes. Ap kaklu apliku ķēdīti un pirkstā uzvilku saderināšanās gredzenu. Virs skaistās nakts veļas uzvilku milzīgu kreklu, kas visu apslēpa, un pie sevis nosmējos. Matus izlēmu nedaudz ielokot un iesmaržoties, kad vannas istabā kāds pieklauvēja.

-Te Lilija, Melisa,- Austras auklīte uzrunāja,- Vakariņas ir gatavas. Austriņa un Romāns jau gaida.

-Eju, tūlīt, esmu tikko no dušas,- es atsaucos.

-Tikai aši, lai vakariņas neatdziest,- Lilija piekodināja un viņas soļi pagaisa tālumā. Ieskatījos spogulī un iekodu lūpā. Vannas istaba bija skaista. To rotāja sarkani un balti elementi, un es jutos kā savā karaļvalstī. Man bija drēbju skapis, it viss, kā princesei. Man bija absolūti viss, ko vien vajadzētu. Izslēdzu gaismu un iegāju lielajā guļamistabā, ko rotāja liela gulta, kas aizņēma gandrīz visu istabu. Ieslēdzu krēslaino gaismu, un devos uz virtuvi, kur smaržoja lieliski.

-Smaržo dievīgi,- es atzinīgi sacīju un apsēdos pie galda. Neviens vēl nebija sācis ēst, un es apsēdos starp meitu un līgavaini.- Kas tas ir?

-Cepta vistas fileja ar kokosriekstu pienu un suši rīsi.- Lilija paskaidroja,- Lai labi garšo.

-Paldies,- visi trīs noteicām, un, novēlējuši viens otram labu apetīti, notiesājām gardās vakariņas. Es visu laiku jutos kā uz adatām, zinot, kas notiks pēc tam, kad Austra gulēs. Lilija izdalīja mums visiem siera kūku ar kazenēm un zemeņu mērci, kura bija gardākais ēdiens, kādu jebkad biju nogaršojusi. Pamanīju, ka Austra jau sāka klanīties pie galda, un pamāju Romānam. Vīrietis pacēla bērnu rokās un aiznesa uz viņas istabu. Ieintriģēta, abiem sekoju, lai novēlētu meitiņai arlabunakti. Lilija man saprotoši uzsmaidīja.

-Paldies par vakariņām,- es pateicos un apskāvu sievieti.- Palīdzēt ar traukiem?

-Nē, es tikšu galā,- sieviete pasmaidīja, un es devos nopakaļ manai ģimenei. Austras istabu atpazinu pēc skaistajām gaišā koka durvīm. Meitiņas istaba bija balta un milzīga. It visur bija rotaļlietas, baloni un mīļlietas. Pie sienas bija no bildēm salikta Eifeļa torņa figūra. Šī bija princesītes istaba.

Romāns nolika mūsu meitiņu gultā un viņu noģērba, saģērbjot pidžamā. Austriņa bija tik miegaina, ka pat to īsti nepamanīja. Paņēmu baltu, mīkstu sunīti un noliku meitiņai blakus. Noglāstīju viņas matus un apsēdos uz viņas gultiņas.

-Skaistumu viņa mantojusi no tevis,- Romāns sacīja,- Es vienmēr sapņoju par šo skatu...

- Bet viņai ir Rietumu skaistās zilās acis,- es paslavēju un Romāns pasmaidīja,- Un smaids, un mati. Viņa ir tēta meita.- pieliecos un noskūpstīju meitas pieri.- Mūsu princesīte.

-Man patīk, kā izklausās Melisa Rietuma,- viņš klusi noteica.- Un tu esi uzvilkusi gredzenu.

-Esmu,- es pasmaidīju,- Iesim gulēt?

-Pagaidi, tu nopietni? Tu vēlies būt mana sieva?- Romāns aizkustināts vaicāja. Pamāju ar galvu un viņš mani pacēla rokās, un apgrieza riņķī. Tad kvēli noskūpstīja un iznesa no istabas, lai dotos uz mūsu istabu. Aiz sevis aizvērām durvis, un ļāvāmies kaislei. Romāns mani nostatīja uz kājām, un novilka man lielo kreklu, atklājot manu apakšveļu. Redzot, kā viņš uz mani skatās, nejutu nekādu mulsumu.

-Ak dievs, cik tu esi skaista,- viņš aizsmacis sacīja un sāka skūpstīt man kaklu. Lēnām bīdījāmies uz gultas pusi un speciāli viņu tajā iegāzu. Kārdinoši smaidot, ļāvu halātiņam nokrist zemē.- Esi mana šonakt.- Romāns lūdza, ievilkdams mani gultā, un sākdams skūpstīt manu seju.

-Kuš,- es pieliku rādītājpirkstu viņa lūpām un nesteidzīgi atbrīvoju viņu no krekla, atklājot nevainojami trenētus vēdera muskuļus, ko slēpa krekls.- Ļauj man sevi mīlēt.

Un viņš ļāva...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-33/722103