Nekas (29)5

-Tu varēsi viņu apciemot, pelīt, bet tev ir mājas.- Es centos bērnu pārliecināt par pretējo,- Daniels varēs braukt ciemos, bet mēs ar tēti dzīvosim jaunajās mājās. Vai tu jau tur esi bijusi?

-Neesmu,- Austra sacīja,- Tētis un vecmāmiņa, un tante Lilija mani tur nelaiž.

-Kāpēc?- es nesapratu. Kāpēc lai viņi nelaistu manu bērnu dzīvoklī?

-Nezinu, viņi man to nesaka,- Austra kļuva izklaidīga,- Es tev parādīšu visus bērnudārza darbiņus, un vēl daudzas citas skaistas lietas, māmiņ. Tētis teica, ka mēs varam braukt mājās.

-Varam,- es piekritu,- Man tikai jāsakrāmē mantas, un tad mēs dosimies. Es uzsmaidīju meitiņai, un viņa atbildēja ar to pašu. Sabužināju meitas matus un iesmējos,- Pa kuru laiku kļuvi tik pieaugusi?- noskūpstīju viņas vaidziņu un pierīti.- Tu jau man esi liela meitene.

-Nē, es esmu maziņa,- Austra iebilda,- Es vienmēr gribu būt maziņa.- meita sacīja,- Vai varu dabūt kūku?

-Protams,- pasniedzu viņai gabaliņu un pavēroju bērnu. Viņa tiešām bija Romāna kopija. Tās pašas zilās acis, gaišie mati, un iedegusī āda.- Garšīga?

-Ļoti. Kāpēc tu neēd?- meitiņa apjautājās. Paraustīju plecus,- Man vairāk paliks.- meita palielījās un mēs abas iesmējāmies.- Varbūt man tev palīdzēt?

-Tu to varētu?- es mīļi pajautāju. Man tiešām vēl sāpēja, un nebiju pārliecināta, ka viena varēšu visu sakārtot. Romāns vēl nebija atgriezies, un negribēju likt viņam arī gaidīt. Austra pamāja un ātri apēda kūku,- Mana soma ir zem gultas. Vienkārši saliec visu somā, saulīt.- es nepabeidzu pat teikumu, kad Austra pamanīja guļošo meiteni.

-Mammu, kas viņai noticis?- Austra skumji jautāja,- Kāpēc viņa guļ kā princese no pasakām?

-Viņa ir ļoti cieši aizmigusi,- es saudzīgi paskaidroju,- Arī viņa ir ļoti slima.

-Man viņu žēl,- Austra sacīja.- Vai pie viņas kāds nāk ciemos?- meita jautāja un atkal paskatījās uz dusošo meiteni. Austra aizgāja līdz viņas gultai un noņēma no rokas kaut kādu rokassprādzi, ko uzlika uz gulošās meitenes vēdera. Tad mazā atgriezās pie manis.

-Es ceru, ka viņai patiks.- meitiņa sacīja un es pasmaidīju.

-Esmu pārliecināta, ka viņai tas ļoti patiks. Nu, mazais palīg, vai palīdzēsi man sakārtot mantas, lai varam doties mājup?

Austrai divreiz nebija jautāt. Meita rīkojās tik ātri, ka gandrīz nespēju izsekot, kad jau viss bija sakārtots. Soma stāvēja uz manas gultas, bet mēs ar Austru kā maksimālas sliņķes bijām iekārtojušās gultas malā, un pļāpājām par bērnudārzu un ārpasauli.

-Es gribētu māsiņu vai brālīti,- Austra sacīja,- Manam draugam Emīlam ir divas māsiņas. Vai es varu dabūt māsiņu?- viņa cerīgi jautāja. Par laimi, telpā ienāca Romāns, un meitas uzmanību tas novērsa. Viņam viss bija kārtībā (nez, kāpēc lai nebūtu?), un es atviegloti nopūtos. Austra apskāva tēvu un abi apsēdās man blakus.

-Es palīdzēju māmiņai sakārtot mantas,- Austra palielījās.- Tagad brauksim mājās?

-Brauksim,- Romāns apstiprināja un iedeva Austrai mašīnas atslēgas,- Kurš pirmais?

-Es, es,- Austra iesaucās un izskrēja no palātas. Romāns palīdzēja man izkāpt no gultas, un pacietīgi pagaidīja, kamēr uzvilkšu džinsus un kreklu, kas bija visvieglākais, ko izvilkt. Sajutos labāk, neesot slimnīcas pidžamā un sakārtoju matus astē, jūtoties tīra un svaiga. Romāns paņēma manu somu un palaida mani pa priekšu. Grasījos iet lejup pa trepēm, bet Romāns ieteica ņemt liftu. Tikai tad atcerējos par dokumentiem ziem spilvena.

-Aiziešu pakaļ,- Romāns pieteicās. Atvērās lifta durvis, un es iestājos starp tām, lai nepazaudētu braucienu. Noliku somu liftā un sagaidīju Romānu. Abi iekāpām liftā un... klusējām.

-Piekāst,- Romāns noņurdēja un iesita pa “stop” pogu uz paneļa. Nepaspēju pat pajautāt, kas noticis, kad viņš piespieda mani pie sienas, un sāka nevaldāmi skūpstīt. Un es?

Es atbildēju ar to pašu. Jā, tieši tas man bija vajadzīgs.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-30/722034