https://www.youtube.com/watch?v=uuZE_IRwLNI
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-10/714763
Romāns nešķita dusmīgs. Viņš apsēdās ar mani kopā uz gultas un runāja pavisam mierīgi. Viņš teica, ka viņi ar Danielu ir salīguši mieru, un ka viss sāk nostāties savās vietās. Puisis no līdzi paņemtās somas izņēma zaļu papīra mapi, no kuras izņēma piecas bildes. Viņš ielika man tās rokās un mudināja aplūkot.
Pirmajā bildē bija meitene, kura peldēja baseinā un smaidoša vērās pretī kamerai. Otrajā bildē meitene rotaļājās ar mazu sunīti. Trešajā bildē meitene bija saģērbusies sporta tērpā un apskāvusi blondu meiteni, ķēmojās kamerai. Ceturtajā bildē šī meitene bija starp abiem brāļiem. Piektajā bildē abi puiši viņai deva bučas katru no savas puses. Meitenei bija blondi mati un acis kā man. Vai tā bija...
-Vai tā esmu es?- es pavaicāju un Romāns pamāja,- Kāpēc tu man to rādi?
-Tāpat vien. Nu labi, Daniels ierosināja,- Romāns kļuva jaukāks,- Viņš domāja, ka tev patiks.
Daniels... es domās nosaucu vārdu. Man viņa ļoti pietrūka. Un šis mazais nieciņš, kas no viņa nāca, bija vismaz kaut kas jauks manā dzīves naktī. Sakrustoju kājas uz gultas un apskatīju pēdējobildi tuvāk. Tā biju es. Manu seju klāja plats, patiess smaids, bet acis bija aizžmiegtas no prieka. Bildīte bija ļoti mīļa, un noteikti abiem puišiem daudz nozīmēja.
-Kāpēc tu pret mani tā izturies?- es uzmetu skatienu Romānam,- Kāpēc tu mani gribi nogalināt, izpostīt manu dzīvi, bet šodien nes man bildes, un nekliedz uz mani?
-Tāpēc, ka tam ir savi iemesli,- puisis izvairīgi teica,- Atnesu tev ko garšīgu. Daniels palūdza
-Kāpēc viņš pats neatnāca?-
-Viņam bija savas darīšanas. Tu neesi visu prioritāte,- Romāns atkal kļuva niknāks. Viņš mirkli skatījās uz mani, tad novērsās, un atkal atguva savu “jauko” masku.- Mans brālis nav un nebūs tavs. Viņam ir Dana.
-Tā nav,- es liedzos,- Viņi nav kopā, viņi jau sen izšķīrās. Daniels bija ar mani, kad man nebija neviena. Viņš nav novērsies no manis,- es novēcināju bildes viņam gar acīm un nožāvājos,- Vari teikt, ko gribi, bet acīmredzams, ka es Danielam rūpu.
-Nejauc rūpes ar žēlumu. Daniels drīz tiks atsvabināts no pienākuma tevi pieraudzīt, tāpat kā es,-
-Tad lūk, kāpēc tu esi tik pacilāts,- es sacīju un apsēdos taisni, lai neaizmigtu sēdus.- Beidzot tiksi vaļā no lielā, briesmīgā traucēkļa.
-Daļēji tāpēc,- Romāns piekrita- Bet mums katram ir savi iemesli par ko un kā priecāties.
-Ko tu gribi no manis?- es vaicāju,- Tu mani iespundē šeit, turi Danielu attālu no manis, tu mani ienīsti, bet nākamajā dienā izturies kā labs draugs. Es varbūt esmu invalīde, bet ne jau muļķe.-
-No tevis? Neko. Es no tevis jau gadiem ilgi neko negribu,- Romāns liedzās,- Ko var gribēt no tik briesmīga cilvēka kā tu?
-Es esmu briesmīgs cilvēks?-
-Tu vienmēr tāda esi bijusi. Un viss šis teātris ir tikai maska. Tavs izgājiens ar lūpukrāsu visu pierādija. Nu to, ka tu esi izdomājusi, ka tev ir amnēzija, nevis ka tu reāli esi slima. Tev vajadzēja naudu, un tu izdomāji vieglu veidu kā to gūt. Tu apmānīji ārstus, Danielu un citus, bet ne mani. Es meliem neticu.
-Es nemeloju,- es liedzos,- un izbeidz man pārmest par lietām, par kurām...- es taisījos teikt, bet Romāns pieliecās man pretī, satvēra manu kaklu ar plaukstām un noskūpstīja tā, ka es nespēju pretoties. Viņa rokas noglāstīja manējās, liekot tirpiņām skriet pār kauliem.
-Anastasija,- viņš nočukstēja un it kā kaut ko būtu atcerējies, atrāvās.- Man ir jāiet.
-Kāpēc tu mani noskūpstīji?- es prasīju, kad viņš piecēlās. Romāns atkal kļuva noslēgts, un paņēma savu somu,- Romān, reiz paskaidro man, ko tas viss nozīmē!
-Neko. Nekas neko nekad nav nozīmējis,- Romāns man uzkliedza.- Še,- viņš no somas izņēma pudelīti ar brūnu šķidrumu,- Tava mīļākā tēja.
-Paldies,- es paņēmu piedāvāto un padzēros malciņu. Tēja bija salda un neticami garšīga. Tā garšoja pēc avenēm un persikiem. Sāku dzert vairāk, saprazdama, ka esmu izslāpusi, lai gan to nemaz nejutu.
-Arlabunakti, mazā,- Romāns teica un uzsmaidīja man, pirms izgāja. Nesapratu, par ko viņš runā, līdz manas acis pašas aizvērās un ķermenis atslēdzās. Tējas pudele izkrita man no rokām.
-Mana mazulīte, mana burvīgā mazulīte, kura gaida manu mazuli,- domās atskanēja pazīstama balss,- Mana mazā.- vīrieša balss sacīja un es redzēju mazu atblāzmu no atmiņām. Es stāvēju uz balkona, un pret loga stiklu redzēju, ka esmu noraudājusies tā, ka tuša bija notecējusi pāri vaigiem. Mana dūre apkļāva lapu, ko turēju rokās un es lēni pārkāpu pāri margai, lai nolēktu. Aizvēru acis un kritu.
Melns. Visapkārt ir melns. kas ar mani notiek?
Izskatas, ka tev labas brivdienas bijusas, bet tikunta nespeju sagaidit stastu. :)