local-stats-pixel fb-conv-api

Nekā, ko zaudēt #488

162 7

Mana dzimšanas diena. Un kāpēc es piekritu svinēt? Nopūtos un iegāju vannasistabā un nomazgājos, vēl izmazgājot matus.

Izkāpu no vannas un ielūkojos vannasistabas spogulī. Man bija jau apnicis mans izskats.

Es atvēru skapīti zem izlietnes un izņēmu matu krāsu,-Es zināju, ka man reiz tevi vajadzēs!- iesmējos un noliku pudelīti uz izlietnes malas.

Izmazgāju zobus un smagi ieelpoju gaisu plaušās. Es to darīšu!

Noliku krēslu pretī spogulim un iespiedu krāsu plaukstās, uz kurām uzvilku cimdus, ieberzēju krāsu matos un atkal ieskatījos spogulī.

-Kurš gan mani atpazīs?- pati sev vaicāju un izgāju no vannasistabas.

Man bija vēl trīs stundas, lai pagūtu savest sevi kārtībā.

Kamēr krāsa iesūcās manos matos, sakārtoju māju, uzklāju zviedru galdu un uzliku glāzes uz galda. Ieslēdzu mūziku pa visu māju un dzidāju pa visu māju.

Tuvojās vakars un es ātri ieskrēju vannasistabā, lai izskalotu krāsu no matiem un sagatavotos vakaram.

Izskaloju matus, izžāveju tos un sāku tos ielokot.

Pasmaidīju spoguļattēlam un uzklāju vieglu make-up, un devos uz savu istabu, lai saģērbtos.

Atvēru skapi un no tā izvilku melnu kleitu ar mezģīnītēm, kuru raiti arī uzvilku.

Piemeklēju vēl kurpes uz augsta papēža un gāju sagaidīt savus ciemiņus, kuri jau lauzās pa durvīm iekšā.

Mājā ienāca kāds nepazīstams puisis, ar perfektu augumu, kurš vien lika atskatīties, kad viņš man pagāja garām. Viņa gaišie mati izcēla viņa tumši brūnas acis, bet biezās uzacis vien lika mulst. Viņš savilka lūpas smaidā, kas lika man novērsties no nepārspējami skaistā puiša.

Aiz viņa ienāca vèl nepazīstami cilvēki, kurus noteikti zin Džeida.

Nopūtos un iejuku pūlī.

Es tukšoju vienu glāzi pēc otras glāzes, līdz jutu, ka vairs kājas lāga neturos.

Iesmējos un iesēdos dīvānā, kurš, par brīnumu, bija brīvs. Uz mazu mirkli.

-Man Džeida teica, ka mani gaida skaista brunete, bet sagaidīja sarkanmate,- viņš iesmējās un dāvāja savu žilbinošo smaidu, kurš lika noskriet skudriņām pār manu ādu.

-Kādas problēmas?- vēsi ievaicājos un piecēlos kājās. Bija sajūta, ka viss mans rēbums bija pazudis, un tā bija pat labāk.

Nometu kurpes pie dīvāna un devos uz savu istabu. Man šis vakars bija jau līdz kaklam.

Es ievēlos gultā un aizvēru acis.

-Izabella?- nepazīstamais puisis ienāca manā istabā un ierunājās.

-Ko?- dusmīgi norūcu.

-Neko!- viņš iesmējās un apsēdās man blakus.

-Zini, es tevi jau esmu redzējis senāk. Starp citu, mani sauc Alexis!- viņš pasmaidīja, atklājot savus baltos zobus.

-Bella, kā jau zini.- nedaudz samulsu.

Puisis tuvojās man tuvāk un tuvāk, mani mulsinot aizvien vairāk un vairāk.

-Man tā gribas tevi noskūpstīt. Man ir apnicis jau tevi vērot no attāluma!- viņš atzinās un novērsās.

-Tad noskùpsti!- nopietni noteicu, kas lika puisim atkal uzlūkot mani.

Mana sejas izteiksme neizmainījās, un tad viņš mani noskūpstīja.

Es nezināju, kas ar mani notika. Bet es to vēlējos. Ja reiz esmu dzīva, gribu būt pretēja tai Bellai, kas bija pirms Teilora un vectēva zaudēšanas.

Mēs iegūlāmies manā gultā un apbrīvojāmies no drēbēm. Skūpsti kļuva sāpīgāki un sāpīgāki, bet man bija labi. Man to vajadzēja.

Es sāku jaunu dzīvi, Teilor.

162 7 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Ej tu nost. Pieci mīnusi? Tagad es apsveru domu nākamo daļu uzrakstīt kā pēdējo. Ja reiz nepatīk un. Tā. Jūs nerespektējat mani, kādēļ lai es savestu Teiloru ar Bellu? Esmu autors un tā ir mana izvēle.
0 0 atbildēt
Es nemaz nerakstu labi.
0 0 atbildēt
Kaut kāds murgs. Tavi stāsti ir satriecoši. Un es nevarētu iedomāties pilnīgi nevienu kuram tas nepatiktu. Jo es to vienkārši dievinu.
0 0 atbildēt