Neizlasītās vēstules. Railija (Fināls)2

Mani vecāki bija labākie vecāki, kādus vien bērnam var piešķirt. Un to teicu ne tikai es, to teica ikviens, kas mani pazina vai pabija mājās. Vispirms, mani vecāki bija ļoti mūsdienīgi, par spīti tam, ka vairs nebija jaunieši. Viņi ļoti interesējās par tehnoloģijām un pat nesūkstījās par mūsdienu jaunatnes problēmām. Pieaugot es kļuvu pateicīga par vēl vienu lietu- par to, kā viņi mani audzināja, jau sākot no vārda vien. Mamma reiz teica, ka, uzzinājuši, ka gaidīs mazo, neesot spējuši izlemt neko no latviešu vārdiem, neviens neesot derējis. Līdz dzemdību termiņam es esot bijusi meitene bez vārda. 29. marta rītā mana māte pamodās, ieslēdza televīziju, apēda bļodiņu ar pārslām un kā zibens no skaidrām debesīm, viņa saprata, ka mani jāsauc par Railiju. Tētis šajā sarunā tikai piekrita, jo arī juta, ka es nekad nebūšu parasts latviešu bērns. Šķiet, jau gaidot mani, vecāki saprata, ka es nebūšu vienkārša.

Ak nē. Es nebiju vienkārša meitene. Nebūt ne. Varbūt pie vainas mans vārds vai sociālā situācija, jo biju no diezgan labi apgādātas ģimenes- mani vecāki bija māksliniece un arhitekts. Lai gan tie daudz strādāja, tie vienmēr atrada laiku man, un sniegt man visu, ko vēlējos. Šausmas, es tagad izklausos pēc izlutināta skuķa, bet tā nebūt nebija. Man tika iemācīts viens- ja ko vēlos- lai izdomāju plānu, ka pie tā tikt. Tas mazliet savaldīja manu smago raksturu. Es biju spītīga, taču mērķtiecīga. Es sev nostādīju konkrētu mērķi, un tad to atgrūdu no sevis, izvirzot tūkstošiem citus mērķus. Es biju sarežģīta personība. Bet mans raksturs nebija tas trakākais.

Vēl sliktāks par manu raksturu bija mans domāšanas veids. Man jau no bērnības riebās Bārbijas un to uzstādītie standarti. Vecākus tas uzjautrināja, radiem uzlika lielākas grūtības atrast man dāvanu, līdz es iemācījos runāt un mazliet zīmēt, kas ļāva man beidzot parādīt, ko es vēlos. Un es gribēju bloknotus zīmēšanai un atribūtus mākslai, kā krītiņus, flomāsterus, guāšu krāsas un tamlīdzīgi. Gadiem ejot, kļuvu par staigājošu grāmattārpu un sevi pazaudēju un atradu, lasot gan labas, gan sliktas noveles, stāstus un romānus. Tas radīja pamatu manai būtībai, es domāju abstrakti. Un tas radīja vēl lielākas problēmas nākotnē. Jo tas, ko mani vecāki uzskatīja par Dieva dāvanu, man kļuva par lāstu.

Grāmatas kļuva par manu draugu. Skolā man draugu īsti nebija. Es no tiem distancējos, jo labāk jutos viena, lasot grāmatas. Tā nu man izpalika ballītes un dzeršanas. Ko gan vēl man vajadzēja? Vecāki bija mani draugi. Šie tirliņi tāpat pēc skolas ies katrs savu ceļu... vai ne?

Bet nē. Es raudāju un raudāju daudz. Es sāku ienīst grāmatas, jo tās kļuva man par atkarību, un vienu vakaru, kamēr vecāki gulēja, sametu tās krāsnī, kur uguns tās norija ar sārtām mēlēm. Es negribēju atzīt, ka esmu vientuļa. Bija pagājuši vienpadsmit gadi, vienpadsmitā klase, un man nebija neviena drauga. Jā,man bija teicamas atzīmes, bet mani pārņēma vēlme iederēties. Kas iepriekš bija tikai uzplaiksnījumi, tagad kļuva par nepieciešamību, kas traucēja manai eksistencei.

Ejot mājās no skolas, es centos neskatīties uz jauniešiem, kuri uz ielas viens ar otru sasveicinājās, samīļojās. Kopā gāja pa veikaliem, pērkot vienādas drēbes vai kopā ēda “Maķītī”. Es izdzēsu visus profilus sociālajos tīklos, nogurusi redzēt, kā jaunieši no manas klases un skolas rada ģimenes, attiecības, precas un dzemdē bērnus. Nepārprotiet mani, es patiešām centos iedraudzēties. Bet, ikreiz, kad piegāju kādam klāt, tie dīvaini skatījās un sāka ķiķināt, kad es sāku rīt vārdus, nespējot neko izburtot. Sārtiem vaigiem es aizskrēju uz tualeti un atkal sāku raudāt. Tā es kļuvu par izsmieklu.

Mans vienīgais mierinājums bija tas, ka atlika vien divi gadi skolā. Astoņpadsmit mēneši, un es varētu iestāties Jelgavas Lauksaimniecības Universitātē par veterināru, un aizmirst šīs nulles, kuras spēja domāt vien par kosmētiku un seksu.. Ko es muldu.. es gribēju būt kā viņi.

Kad tas kļuva neizturami, es radu mierinājumu mūzikā un mākslā. Kad man bija skumji, es zīmēju un centos meklēt konkursus, kur pieteikties. Reiz vinnēju pat 50 eiro balvu. Skolā turpināju būt savu uzdevumu augstumos, pelnīju labas atzīmes, bet vakaros ar vecākiem skatījāmies filmas. Vecāki nesaprata, kāds sakars veterinārijai un mākslai, bet es vien atteicu, ka tas parāda, kas es esmu- cik dažādas personības ir manī.

29.martā, manā dzimšanas dienā, es nolēmu sākt jaunu dzīvi. No jauna reģistrējos feisbukā, un atklāju, ka tur ir grupas- domubiedriem. Atradu kādu grupu vientuļiem jauniešiem, un joka pēc palasīju, ko tie raksta. Liels bija mans šoks, ka neviens vien “posts” bija precīzs atspoguļojums man, bet komentāros cilvēki palīdzēja viens otram. Šie jaunieši organizēja piknikus, pārgājienus un izbraucienus tiem, kam sāp sirds par atstumtību, un ko tik vēl nē.

Viņi saprata.

Tā nu es ķēros klāt, izlejot savu sirdi burtos un tekstā. Es nekautrējos no nekā- viņi taču mani nepazina. Rakstīju it visu, kā jūtos, ko daru, kā sev palīdzu un tamlīdzīgi. Nelolojot lielas cerības, es saglabāju postu un teju katru trešo minūti “refreshoju” lapu, lai pārbaudītu, vai nav komentāru, taču nevienam nebija ko teikt. savādi. Pie katra posta bija vismaz seši komentāri. Mani taču neatgrūdīs arī no šejienes, vai ne?

Viena meitene gan uzrakstīja. Viņu sauca Maija, un viņa man ieteica darīt to, ko meitene darījusi pati- izveidot sev alter ego, kam sekot. Viņas gadījumā, tā bija multenes varone Sailor Moon. Biklā meitene, iedomājoties sevi par citu cilvēku, jutās seksīga un spēcīga. Tas palīdzēja pašapziņai un tikt pāri problēmām. Vispirms, to izlasot, es kodu lūpā un centos nesmieties. Bet tad, ja tā padomā..

Es iedomājos par sevi kā puisi. Par Railiju. Sportisku puisi, kas mīl mākslu un ir neatkarīgs no citiem. Man nebija brāļu vai puišu draugu, no kā ņemt piemēru, tā nu es Railiju iztēlojos pati, kā vien spēju. Ticiet, vai nē, bet tas palīdzēja. Es vairs nejutos vientuļa! Brīžiem man likās, ka Railijs ir īsts. Pat redzēju viņu sapņos. Bet vientulība bija prom uz neatgriešanos. Un tikai tam bija nozīme.

Es mīlu savus vecākus. Viņi pat nedusmojās, kad man konstatēja šizofrēniju. Viņi par man dabūja istabiņu atsevišķi no mājām, kur es varēju būt viena. Tas bija jauks rajons Sarkandaugavā. Tas rajons vasarā ir ļoti skaists. Bez tam, te bija citi jaunieši, kuri arī mani saprata- viņi arī dzirdēja balsis. Railijs nemaz nebija manis izdomāts. Viņš bija kā tēls no romāna, par kuru es sapņoju, un tad viņš kļuva īsts. Viņš pie manis nāca sapņos. Biežāk es redzēju viņu, kā vecākus.

Railijs reizēm nebija labs. Viņš teica, lai noslēpju zāles zem spilvena. Teica, ka tad viņš nevarot nākt pie manis un es atkal būšot skumja un vientuļa. Reizēm viņš dusmojās. Tad pie manis nāca ārsti un sēja mani pie gultas. Railijs man darīja pāri arvien vairāk.

Liec tam beigties

Es mīlu savus vecākus

Es esmu tikai mazliet citādāka

Railijs saka, ka mums jāiet. Railijs ir mans draugs. Es neesmu vientuļa.

Es neesmu traka.

Es neesmu.

Neesmu taču?

Railijs man neļauj tālāk raks