Neiespējamā misija [5. daļa]8

mjā, atvainojos ka nenormaligi aizkavejos ar šīs dalas ieliksanu .. loti maz biju majas un tpc sanaca tikai tgd. Domaju ka tadi kas gaiditu ari nebija tpc neviens gan jau nebija aizvainots ka neieliku kad teicu.

4 daļa (šeit arī atradīsiet linkus uz pārējām daļām)

Man neliels jautājums - šeit taču ir originalliteratura, seit liek sevis rakstitos darbus .. kāpēc, pie velna, rakstam ieliek minusu ja pat nav izlasīts tas ?

____________________________________

Maiks stāvēja pie loga un pētīja satiksmi. Viņu tikai uztrauca Dženeta – kas notiks misijā. Viņš jau bija saģērbies un iegājis dušā – neko vairāk viņam pašlaik nevajadzēja. Viņš pagriezās uz galdiņa pusi, tur stāvēja aston martin atslēgas. „Jauki” viņš pie sevis nomurmināja, paņēma atslēgas un devās uz savu mašīnu. Jau iekāps tajā viņš prātoja, kad tiks mājās no šīs misijas jo izklausījās nopietni.

Dženeta jau gaidīja viņu pie savas mājas (tās bija atšķirīgās vietās, lai, ja nu kaut kas notiek, viņiem būtu otrs dzīvoklis kur patverties). Viņa iekāpa Maika mašīna un izskatījās mazliet uztraukta. „Kas noticis?” jautaja Maiks. „Mums ir darīšana ar krieviem? Tu vispār izlasīji misijas aprakstu?” viņa gandrīz vai bļāva uz Maiku. Maiks gandrīz nereaģēja un vēsi noteica „nu, protams, ka ar krieviem. Bet visticamāk viņi nav vainīgi, neticu, ka viņi riskētu ar mums, viņi jau ir brīdināti un mūs aizsargā citas lielvaras arī.” ... Maiks paskatījās uz Dženetu. Viņa vēljoprojām neticīgi skatījās debesīs.

Maiks bija sācis braukt un viņi jau atradās ceļa vidū, kad Maikam pēkšņi pazvanīja. Maiks neteica daudz vārdus. Ik pa brīdim nomurmināja „skaidrs” vai „aha, sapratu”. Kad viņš nolika telefonu Dženeta viņu mierīgi vēroja „Kas zvanīja?” .. „Ehh, boss, tikai pateica, ka mums jādodas uz vienu vietu, kur noticis uzbrukums. Nekas nopietns.”.. „Āāā, nekas nopietns ?” .. „jap, pareizi saprati.” .. „Tu man sāc krist uz nerviem” .. „piedod, Dženet.”

Viņi jau stāvēja pie kādas pamestas mājas. No attāluma varēja pamanīt, ka jau sastājušās mašīnas – laikam kāda tikšanās. Viņi abi sēdēja drošā attālumā un ar tālskati vēroja situāciju „Trīs mašīnas, mums jārēķinās ar vismaz 12 cilvēkiem.” .. Dženeta nereaģējot uz Maika teikto nolika tālskati un paņēma savu pistoli. Ielika makstī. „Nu tad ejam.” Teica Dženeta kāpjot laukā no mašīnas. Maiks viņai sekoja līdz bagāžniekam. To atvēris Dženeta bija izbrīnījusies, ka nekas nepavērās skatienam. Bet tad pēkšņi Maiks nospieda pogu uz pults un pārvalks nonāca nost ar mehānisma palīdzību, apakšā slēpās plašs ieroču klāsts. Maiks tikai ļauni smaidīja, bet neko neteica. Dženeta, saprazdama situācijas nopietnību, arī stāvēja klusu un ņēma ieročus, ko Maiks viņai deva.

Viņi Devās uz mājas pusi un vairs neizskanēja ne vārds. Ja nu gadījumā kaut kur jau stāvētu snaiperis. Bet Maiks par to šaubījās, no ļauno viedokļa ir 0 % iespējamība, ka kāds uzbruks viņiem. Maiks piestājās pie vienas puses durvīm. Dženeta, sekojot viņa piemēram, nostājās pie otras puses. Maiks pamāja Dženetai ar galvu. Viņa domīgi arī pamāja, tik līdz tas notika Maiks iemeta granātu pa durvīm, un abi ar Dženetu ieskrēja iekšā un sāka visus nošaut. Dženeta kādam trāpīja pa galvu un asinis un smadzenes, kas lidoja uz aizmuguri trāpīja citiem teroristiem. Maiks, kā vienmēr, ar pistoli šāva ļoti ātri. Tik pat ātri kāds uzklupa Dženetai no muguras. Maiks nedomājot izšāva un uzbrucējs nogāzās zemē. Iestājās klusums. „Paldies” Dženeta ierunājās. „Nav par ko.” Viņš sacīja lēnītēm dodoties uz priekšu. Priekšā izlīda kāds terorists, kurš bija kādam pie galvas pielicis pistoli. Džeiks izturējās vēsi šinī situācijā. Viņs pagriežot galvu un radot efektu, ka ignorē teroristu Dženetai teica „šis laikam ir mūsu informātōrs.” Viņš turpināja skatīties uz abiem vīriem un turpināja runāt „Bet, tu, ja nogalināsi ķīlnieku dzīvs no šejienes neizkļūsi” .. Terorists ignorējot izšķaidīja ķīlnieka galvu un meta ieroci Maika virzienā. Bet arī viņa galvas saturs tika izšķaidīts pret sienu. Maiks paskatījās uz Dženetas pusi. Viņa vārījas no dusmām, jo bija miris informators.

„Ko daram tagad” Dženeta izmisīgi vēroja Maiku. Viņš lēnīgi pienāca pie Dženetas. Paņēma viņas vaigu un to noglāstīja „To ko protu vislabāk” un ar vieglu kustību iespricēja viņas kaklā apdullinošu vielu. Viņa atslēdzās un ieļima Maika rokās.