Nu tā, otrā daļa ir šeit, cerams šī būs interesantāka un ar interesantāka par pirmo :)
P.S. Atvainojos par "neiespējamās misijas" nosaukuma izvēlēšanos, bet tas atbilst kopēji stāstam visvairāk
________
Tas pats vakars. Netālu no Rīgas. 21.38.
Dženeta piegāja pie ledusskapja. Kā vienmēr neko no tā, ko viņa vēlētos viņa neatrada tāpēc aizcirta to ciet un devās uz istabas pusi. Pēkšņi iezvanījās viņas mājas telefons. Viņa lēni un nevērīgi piegāja tam klāt un, to paceldama, cītīgi klausījās .. „Tev ļoti paveicies Dženet, mēs tevi sūtīsim kopīgā uzdevumā ar vienu no pieredzējušākajiem aģentiem mūsu organizācijā, viņš atbrauks tev pakaļ pēc kādas pusstundas” .. „Sapratu.” Kā vienmēr nekāda liekvārdība no vadības puses, viņa nodomāja, noliekot telefonu. Vēl kopš militārajām apmācībām viņa pati runāja maz un bija ar aukstu sejas izteiksmi. Viņa ieslēdza datoru un iegrima milzīgajā ādas krēslā.Atverot e-pastu parādījas skats tikai un vienīgi ar reklāmām. Vai viņi nesūta neko normālu? Nodomāja Dženeta.
No ārpuses mājai lēni tuvojās zaglīgi soļi – tie bija viņi. Nonākuši pie mājas tie visi reizē iebruka mājā. Kur nu kurais varēja - pa logiem vai durvīm - viņus neuztrauca nekas. Bet Dženeta bija izgaisusi. Vīri neizpratnē saskatījās, viens no viņiem pamāja ar galvu un aizgāja uz garāžas pusi. Vīrs atvēra garāžas durvis un pēkšņi noskanēja sprādziens viņam aiz muguras. Pats viņš nespēja reaģēt un tika sviests pret jaunu Ford Taurus.
Vīri mājā bija izgaisuši kopā ar visām mājas sienām. Skatam pavērās briesmīga ainava - māja bija saškaidīta pa visu mauriņu un cilvēku ķermeņu daļas mētājās. Garāža arī bija daļēji sabrukusi, un Dženeta zaudējusi samaņu gulēja mašīnā.
Pēc dažām minūtēm tuvojās policistu, ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju sirēnas – kaimiņi bija izsaukuši. Zonu pārmeklēja brigādes un veda uz nestuvēm laukā cilvēkus.
Sētā iebrauca Maika Range rovers.Tas apstājās pie nesen uzvilktās dzeltenās lentas, un viņš pētīja māju un pie sevis domāja – parasti man nedod nepareizas koordinātas – šij jābūt īstajai vietai. Viņš izkāpa no mašīnas un sirēnu gaismu ieskauts devās uz mājas pusi, bet viņu apstādināja policists sacīdams ka ieeja ir tikai piederošajam personālam. Maiks paņēma un uzrādīja savu apliecību, bet drošības apsvērumu dēļ tur bija ierakstīts, ka viņš ir tikai federālais aģents nevis kas viņš ir īstenībā. Viņš dodoties apkārt mājai manīja ka garāža vēl nav pārmeklēta. Aizgājis līdz tai ieskauts tumsā viņš caur gruvešiem tika līdz mašīna, izvilka no tās Dženetu.Viņš izņēma telefonu un salīdzināja Dženetu ar bosa atsūtīto bildi. Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu pats sev, lai gan nezināja kāda no tā būtu jēga. Maiks aizvilka Dženetu prom un veica mākslīgo elpināšanu.''Viens, divi trīs, Viens divi trīs'' Maiks pie sevis murmināja. Viņa lēnītēm attapās un viņas priekšā parādījas skats – Maiks stāvēja virs viņas un nobažījies skatījās acīs, blakus bija kuplais koks, kuru viņa bija pamanījusi katru rītu bet nebija devusi lielu uzmanību, un , protams, uzspridzinātā māja. Šo nelielu apkārtes apskati izjauca Maiks „Mums jākustas, kāmēr viņi nav atnākuši” Bet Dženeta pati nespēja parunāt no šoka.
Viņš apķēra Dženetas muguru, viņas mati slīdēja pāri viņa rokai. Viņš jutās laimīgs, lai gan viņam jau bija sieva viņam sāka parādīties simpātijas pret šo meiteni, kurai bija tumši brūni mati un zaļas acis. Augums liecināja ka viņa bija sportiska un tiešām kā radīta slepenajam dienestam, bet nezaudējot savu šarmu.
Viņa lēnām sāka atjēgties un lēnā solī itkā pastaigādamies viņi aizčāpoja uz Maika mašīnu paiedami garām policistiem, un neviens pat īsti neieraudzīja Dženetas noputējušo un pleķaino seju – visi uztraucās par lielo skaitu līķu.
Viņi iesēdās džipā. Viņi saskatījās... Neliels klusuma brīdis un Maiks ielika mašīnai atpakaļgaitā un diezgan strauji izbrauca ārpus iebraucamā celiņa. Mašīna nepārsniedzot atļauto ātrumu devās uz pilsētas pusi.
2 bilde 
