Liels paldies par uzmanības veltīšanu, patīkamu lasīšanu. Stāstā rakstītais ir manas fantāzijas auglis, nevis reālais dzīves atgadījums.
Lietainais vakars Rīgā. Divas apskaujošos cilvēku figūras zem lietussarga. Klausulē ritmiskā džinkstēšana un vērstais skatiens uz nepieejamo abonementu. Asaras, kuras lietus slēpj. Lēna telefona nolaišana. Strauja apgriešanās, lai abonements nepamana mani - svešķermeni viņa dzīvē. Tik daudz jautājumu galvā, ka tā kļūst smaga un sāpju pilna, bet visvairāk mokas mana sirds. Es tiecos paglābties no vienaldzīgo garāmgājēju acīm. Ceļš līdz mājām liekas mūžību garš. Dzīvoklī neviena, sāpes un dusmas pieaug. Telefons zvana. Skaņa vairākkārt caurdur manas ausis. Roka neceļas ne atbildēt, ne noraidīt šo uzmācīgo melodiju. Zvans pārtraucas, saprāts sāk apskaidroties. Ceļā turētās emocija uzvirmo ar jaunu spēku. Kājas vairs netur smagnēju ķermeni. Kaut kā tiekot līdz gultai, ielieku austiņas un ieslēdzu savu mīļāko mūziku, bet tekstu vārdi ar melodiju nesasniedz mani. Viss, ko es dzirdu, sava domas un uzmācīgo telefona zvanu.
“Kad viss sākās? Es kaut ko nepareizi izdarīju? Kāpēc es negribēju neko pamanīt? Ja šodien es nezvanītu, paliktu mājās, kaut kas mainītos? Vai šī rūgtā ilūzija turpinātos? Mīlēt vienmēr bija tik muļķīgi sāpīgi vai šī sajūta sāka grauzt no iekšas agrāk?”
Muļķīgi ir tērēt laiku uz kādu, kam tu nesi interesants, bet liktenis dažkārt spēlē skarbus jokus. Šovakar es raudāšu, bet rīt viss sāksies no jaunas lapas, tāpēc, nezvani man vairs. Aizmirsti šo numuru, kā arī šo īslaicīgo svešķermeni tavās jaunajās attiecībās. Mums ir tiesības atstāt visu pagātnē un kļūt laimīgiem. Lūdzu nezvani man vairs.
Telefons pārstāja zvanīt, dziesmas maigi ievija savos apskāvienos, ka ar izžuvušām asarām es klusi iemigu.
