Sveiki!
Tā kā savu brīvo laiku, kad ir iedvesma rakstu, tad vēlējos padalīties ar savu stāstu, kuru uzrakstīju sen atpakaļ.
Ceru, ka patiks. 
Viss bija izplānots. Tāpat nebija ko zaudēt. Ilgās nakts stundas, pavadītas mokoties un cīnoties ar sevi, beidzot bija panākumiem bagātas - tika saprasts kas ir jādara un bija drosme to darīt. Lēmums pieņemts, tagad tik jāķeras pie lietas...
Bija jau dziļa nakts, kad sāka zvanīt telefons. Viņš pamodās un meklēja savu telefonu. Tas pārtrauca zvanīt. Neraža. Nu nekas. No rīta pats atzvanīs. Vismaz zinās, kas zvana. Iegūlies gultā blakus meitenei, Viņš jau iemiga, kad atkal zvanīja telefons. Meitene kaut ko minēja: "kas zvana tik vēlu", bet drīz vien jau bija dziļā miegā. Telefons uz brīdi apklusa, bet tad atkal jau signāls skanēja pa visu guļamistabu. Beidzot Viņš sameklēja telefonu. Nezināms numurs. Pacēla...
- Jā?
Sākumā klusums. Dzirdamas raudas. Vārga balss sāk runāt:
- Lūdzu, palīdzi... Es ....
Noklausījies šīs raudulīgās balss sacītajā. Viņš saģērbās un izgāja no dzīvokļa.
Nakts bija labs aizsegs. Laiks ideāls - debesis tumšas, zvaigznes un mēness ik brīdi no mākoņiem pārādijās, bet tad arī pazuda, pūta viegls vējš un cēlās migla. Ceļš uz vecu muitas ēku bija diezgan slēpts no nezinātāju acīm. Vecā ēka bija ideāla vieta... atriebībai. Daudz plašu telpu. Viss tika sagatavots plāna izpildei. Tagad tik jāveic viena telefona saruna un tad jau...
Viņš bija uztraucies un nezināja kā īsti turpmāk rīkoties. Vai zvanīt kādam un teikt kas noticies? Nē... zinot, kas pēc tam būs. Tikai šo reizi. Pēdējo. Turpmāk rīkosies savādāk. Tas viss ir jābeidz. Mašīna strauji tuvojās galamērķim. Ceļš bija zināms. Uz turieni bieži bija devies kopā ar Viņu... Kaut kas piesaistīja šai vietai. Laikam tāpēc, ka tā ir tik noslēpumaina un interesanta.
Piestājis pie ceļa pa kuru tālāk vajadzēja iet ar kājām, Viņš zvanīja, bet neviens neatbildēja, aizslēdza mašīnu un devās pa aizaugušo ceļu uz veco muitas ēku. Šajā laikā ēka izskatījās paplukusi, pussabrukusi un biedējoša. Jau iztālēm varēja dzirdēt raudas, kliegšanu un savādus trokšņus. Viņš paātrināja soli. Vajadzēja steigties.
Viņa bija gatava. Tagad atlika tik spēlēt teātri. Aptuveno laiku Viņa bija aprēķinājusi, bet ticamības labad sāka visu ātrāk. Lai izskatās ticamāk.
Viņa atradās lielā telpā ar skatu uz upi. Mēness deva nepieciešamo gaismu. Vējš svilpa caur izsistajiem logiem. Perfekta vieta!
Uz zemes mētājās neskaitāmas atvērtas zāļu pudelītes un tabletes. Raudāja. Viņa kliedza. Ārdījās. Sita ārā atlikušos stiklus logos. Meta pret sienu atrastās stikla pudeles. No malas likās, ka tūlīt meitene vai nu izleks pa logu vai ieskries sienā. Viņu nebija iespējams apturēt. Viņa dzirdēja, ka kāds sauc vārdu...
Kurā tiešā telpā vajadzēja meklēt, Viņš aptuveni zināja. Viņš zināja, ka jāmeklē telpa ar labu skatu. Viņu vienmēr ir valdzinājuši labi skati. Viņa vienmēr par tiem ir jūsmojusi un Viņš to zin. Trokšņi kļuva skaļāki. Viņš maldījās pa neskaitāmajām telpām un koridoriem, meklējot Viņu. Viņš sauca Viņu, bet atbildes vietā bija sasistu stiklu skaņa, raudāšana un kliegšana. Ārdījās jau nu pamatīgi. Beidzot Viņš saprata uz kurieni ir jāiet...
Viņa aiz muguras sadzirdēja savu vārdu. Viņa pagriezās. Tagad tik jānoturas līdz galam. Nobālējis. Cik savādi! Viņš noraudzījās uz Viņu šausmu pārpilns: mati izspūruši, drēbes netīras, rokas asinīs un sarkanās acis noplūdušas ar melnu acu ēnu. Uz zemes mētājās zāļu pudelītes ar tabletēm. Vai tās ir Viņas? Cik daudz ir izdzērusi? Vai vispār ir? Viņš tuvojās Viņai:
- Nāc, es Tevi aizvedīšu mājās. Ko Tu te dari? Saproti tā vairs nevar...
- Man vienalga!
Viņa paķēra pudeli viskija un izdzēra pamatīgu malku.
- Ko man zaudēt?! Es gribu....
Viņš apķēra Viņu aiz pleciem un gatavojās vest uz slimnīcu. Viņas stāvoklis bija kritisks. Kaut kur pat sajutās vainīgs, jo daļēji zināja, kādēļ Viņa tā uzvedas. Un tad... Pēkšņi Viņa pagriezās un iesita Viņam spēcīgi pa galvu. Viņš atslēdzās...
Kamēr Viņš bija bezsamaņā, Viņa sasēja Viņa rokas un kājas. Vilka līdz sienai Viņa ķermeni, kur bija trubas un pieslēdza Viņu pie trubām. Viņa ievēroja, ka no sitiena ir pārsitusi Viņam galvu. Nekas. Elpo. Tad jau vēl dzīvs.
Viņš atjēdzās ar pamatīgām galvas sāpēm. Atvēris acis Viņš ieraudzīja Viņu ar viskija pudeli rokās. Viņa no zemes pacēla dažas tabletes, paņēma mutē un noskaloja tās ar viskiju. Viņš apjēdza, ka nespēj brīvi kustēties. Viņš bija pieslēgts! Katra roka vērsta uz savu pusi, piesieta pie vecām trubām. Kājas sasietas kopā. Viņš centās atbrīvoties. Nesanāk. Viņš lika Viņai atbrīvot Viņu. Viņa tikai smaidīja:
- Nekur Tu neiesi. Tagad ir mana kārta nodarīt Tev pāri. Tagad es ņirgāšos par Tevi.
Viņš bija apjucis. Nezināja ko iesākt. Turpināja uzstājīgi teikt, lai atbrīvo. Viņa aizsēja Viņa muti ciet. Atkal iemalkoja viskiju.
Šinī brīdī Viņa pate jau bija iereibusi. Zāles un viskijs darīja savu, bet Viņa saprata, ka savādāk zudīs drosme. Bet to nevar pieļaut, jo Viņam ir jāmaksā par pārinodarījumiem.
Viņa paņēma beisbola nūju. Atkal ierāva krietnu malku viskija. Paskatījās uz piesieto puisi un sāka ar nūju sist pa Viņa rokām. Viņa sita tik pat spēcīgi cik tad, kad Viņš Viņu trieca pret dzīvokļa sienu. Tad Viņa sāka dauzīt ar nūju Viņa kājas. Tikpat uzstājīgi, kad Viņš sita Viņu. Tikpat nežēlīgi kā visas tā reizes, kad Viņš Viņu sāpināja, pameta, ņirgājās par Viņu un izmantoja. Viņa apstājās. Nedaudz sagurusi. Atkal jau viskija malks. Viņa rokas un kājas bija spēcīgi sasistas. Viņa atraisīja Viņa muti. Kā par brīnumu Viņš klusēja. No zābaka Viņa izvilka nazi. Tas viegli iemirdzējās mēness gaismā. Viņa uzsēdās jāteniski Viņam virsū. Pieliecās Viņam tuvāk klāt un klusi čukstēja:
- Tu mani esi sitis. Tu man esi darījis pāri. Tu mani esi izmantojis. Tu par mani esi ņirgājies. Viss ko Tu man esi teicis ir bijis meli. Tu mani uztaisīji par briesmoni un tagad šis briesmonis tiks galā ar savu radītāju.
Viņa skūpstīja Viņu. Viņš pretojās, bet sāpes rokās un kājās Viņu mocīja. Viņš padevās. Viņa paraudzījās uz Viņu. Paķēra viskija pudeli. Ierāva atkal pamatīgu malku un noskūpstija Viņu. Skūpsta laikā Viņa ietrieca dziļi nazi Viņa sirdī. Sākumā Viņš sastinga, bet ar katru sekundi Viņa juta kā Viņa lūpas un viss augums atslābst. Viņa paņēma pat Viņa pēdējo elpu.
Asaras bira pār Viņas vaigiem. Viņa atsēja Viņa ķermeni. Nazi izmeta pa logu. Izņēma no jakas kabatas zāļu pudelīti. Iebēra saujā daudz tablešu un noskaloja tās savā mutē ar viskiju. Viņa uzpīpēja. Juta reibumu. Juta nelabumu. Vēl tabletes un viskija malks.
Kad cigarete nodzisa, jau bija izdzisusi Viņas dzīvība...
Pēc pāris dienām vecajā muitas ēkā atrada mirušus divus cilvēkus: puisi un meiteni. Puisis bija sēdus atspiedies pret sienu, bet meitene gulēja Viņam klēpī...
