Sveiki spocēni, jauns stāsts...
Atvainojos par gramatikas kļūdām! Enjoy!
Aiz loga plūda garlaicīgie, bezkrāsainie māju pagalmi. Nevienam kokam nebeija ne lapiņas.~ Mirusī pilsēta… Vieta kur man nāksies nodzīvot visus 2 gadus, kurus piespriedusi tiesa…~ Kristijas mierīgie vaibsti notrīsēja, acīs sariesās asaras. ~Nē! Es neraudāšu!~ Viņa nokomandēja sevi un paslēpa seju zem kapuča.
Meitene laikam bija iemigusi, jo kad viņa atvēra acis laukā valdija piķa melna tumsa. Apsardzes sieviete kratija mani aiz pleca – Tu nu gan guli, es jau padomāju ka esi mirusi!- -Gribētos gan- Kristija nočukstēja un trausās kājās. – Kāpēc mēs nebraucam?- Meitene īgni ievaicājās. – Mēs esam klāt! Iepazīsties ar savām jaunajām mājām! – Apsardze skaļli nodārdināja. Kristija piespiedās loga rūtij, skats kas paverās viņas acīm nemaz nepriecāja. –Viņi mūs jau gaida!- Nokliedzās busiņa vadītājs. –Pietiek siekalot logus! Ejam!- Apsardzes sievete, vismaz Kristijai tā likās, paķēra viņu aiz rokas locītavas. Kristija sievietes pavadībā devāsu uz lielajiem sarūsējušajiem vārtiem. –Nugan vietiņa...- Kristija nodrebinajās ieraugot pussagruvušo ēku. – Nesūdzamies!- Netālu no meitenes skaļi nokliedza kāda balss. Kristijas refleksi darbojās nevainojami, venas sekundes laikā viņa jau stāvēja aizsardības pozīcijā, nogāžot apsardzes darbinieci no kājām. – Kas tu esi? Meklē nepatikšanas ko?- Kristija draudīgi norūca. – Tu, sīkā! Ko tu atļaujies? Gribi turpmāko ceļu mērot rokudzelžos?- Apsardzes darbiniece beidzot atjēdzās un pielēca kājās. – Atvainojiet! Refleksi...- Kristija nobubiņāja un nolaida paceltās dūres. – Kas nu mums te ir? Kausle? Pārcilvēcigi ātra kausle?- ju cita izsmējīga balss uzkliedza Kristijai. – Eu, jūs!- apsrdzes darbiniece nokliedza – Nuka maršs uz telpām!- kristija dzirdēja nošļukrkstam dubļus un divas vīriešu izcelsmes ēnas skrienot pussagruvušās ekas virzienā. Sieviete saķēra meiteni aiz elkoņa un vilka viņu uz tām pašām durvīm, kurās bij ieskrējuši abi ķircinātāji.
Kristija ar skaļu būkšķi iekrita savas jaunās izstabas gultā. Pa durvīm iešļūca vīrietis- Sīkstas miesasbūves dežurants, ar kuru pirms dažām minūtēm, aizpildot dokumentus bija iepazinusies Kristija. – Nu lūk, reku tavas mantas! – Viņš iesaucās noliekot uz zemes melnu čemodānu un ar uzlīmem aplīmētu ģitāras čeholu. – Paldiesss... – Kristija novilka. Neko neatbildējis vīrietis izšļūca laukā no izstabas un aizcirta durvis. Vismaz 5 minūtes noguļot uz savas, pēc pelniem un lēta masgāšanas līdzekļa smakojošās gultas. Beidzot viņa piecēlās sēdus un kā nākas aplūkoja savu jauno mājvietu. Viņa izskatijās apmēram tā – melnas sienas, vecss koka rakstāmgalds ar tumši sarkanu lampu uz galda, koka grīdas vidū izklāts melns, netīrs paklājs, no griestiem karājās parasta lampiņa un uz sienas vīdēja apšmulēts gaismas slēdzis un tieši pie gultas atradās liels logs, aizvilkts ar melniem aizskariem, turpat blakus atradās liels skapis ar nejaukiem, gadu gaitā saskrāpētiem uzrakstiem. Kristijai vairs nevaidzēja vērt vaļā aiskarus, pirmkārt viņa ļoti labi redzēja tumsā, otrkārt viņai patika tumsa un treškārt aiz logiem tāpat ir restes. Kristijas lūpas savilkās smaidā viņai te patika, pagaidām...
-Pīīīīīī, pipipipīīīīī...- Kristija pagriezās uz citiem sāniem. - Pīīīīīī, pipipipīīīīī...- Kristija vairs neizturēja un izvēlās no gultas. – Kas [ar idiotu ir uzlicis pulksteni?!- Viņa aizkaitināti iekliedzās un belza ar spilvenu uz skaņas pusi, viņai par pārsteigumu irīce apklusa. – Nu, beidzot pamodies, miegamice!- jau kautkur dzirdēta balss iesaucās un meitene sajuta kā ieliecas madracis, kāds apsēdās meitenei blakus. Momentāli viņa nogāza neaicināto viesi uz grīdas, un ar visu savu svaru uzgūlās tam virsū. – Aūūūūū...- nepazīstamais iekliedzās- man sāp!- Kristija ar joni atvēra acis un palūkojās uz cilvēku kuram tiko bija uzbrukusi...
