... Zem viņas ķermeņa, sāpēs saviebis seju gulēja izskatīgs zēns, melniem matiem un zaļām acīm, kuras urbās Kristijā ar neviltotu interesi. – Hmmm... atvaino!- Beidzot Kristija novērsās, un nokāpa no izskatīgā nepazīstamā. – Nē, nekas... – zēns noteica un piecēlās no grīdas- ne katru dienu skaiatas metenes br...- Viņš nepaspēja pabeigt teikumu kad Kristija viņu saķera aiz melnā krekla apkakles. – Ko tu te dari? – Viņa centās izklausīties rupja, lai noslēptu interesi. – E... Es... Mani atsūtija tev pakaļ, stundas jau sen sākušās, tev paviecies ka nokavēji tikai Hernijas kundzes stundu, viņa ir labā, bet ja nokavēsi nākamo tev klāsies sūdi...- Viņš runāja mazliet iešķībi smaidīdams. – Ak tā... un ļauj minēt, es ar tevi eju vienā klasē?- Kristija palaida zēna kreklu un atkāpās. – Jā!- Viņs laimīgi smaidīdams iesaucās. –Tu es traks...- Kristija nobera nespējot noslēpt smaidu- mēs abi noteikti sadraudzēsimies! Mai sauc Kristija, tevi?- -Sems!- Sems iesaucās un pastiepa plaukstu sveicienam, Kristija paspieda to. – Tāā... Ko jūs šai pāraudzināšanas moku kambarī ģērbjat?- Kristija sasita plaukstas un piegāja pie sava čemodāna, ar vienu roku uzmestama to uz gultas un atverdama rāvējslēdzēju. – Parasti visi ģērbjas melnā, bet ir dažas sīkās, kuras ir košākas...- Sems aizrautīgi klāstija, bet atkal aprāva pusvārdā, Kristija bija atradusi meklēto, un nekautrējoties vilka nost naktskrekla augšdaļu atklajot savu slaido vidukli un melno krūsturi. Sems koši nosarka. Kad Kritija uzstīvēja savu mīļāko melno tējkreklu un palūkojās jaunā drauga virzienā viņa skaļi iesmejās. - Kas ir?- Sems iešķībi pablenza uz Kristiju un ar roku no sejas notrauca vienu kraukļnelnu matu šķipsnu. –Ejam, tu pats teici ka nedrīkstam kavēt!- Kristija smaidot noteica un soļoja uz durvju pusi, pa ceļam paķērusi jauno draugu aiz rokas locītavas.
- Sema jaunskungs!- iesaucās barga balss. –Jā, miss Harčnefta!- Sems kareivīgi noskaldija. –Lūdzu beidziet čalot ar Kristijas jaunkundzi!- Viņa aizrādija, īgni palūkojoties Kristijas virzienā. – Protams misis Harnčnerft!- Sems iesacās un noslēpa smīnu zem nopietnības maskas. Bioloģijas skolotāja pakratija pirkstu abu audzēkņu degunu priekšā un strauji pagriezusies soļoja pie tāfeles. Kristija noversās no skolotājas un iebikstija Semam sānos, pastumjot uz viņa pusi zīmīti. Sems paķēra zīmīti un ātri izlasija ar ieslīpu rokrakstu uzrakstīto vēstijumu. Tā skanēja lūk šādi~ Pēc stundām, pie manis! Palīdzēsi izpildīt ģeogrāfiju! ~ Sems palūkojās uz meiteni un pakratija galvu, apliecinādams ka piekrīt. Kristija apmierināti pasmaidija un pievērsās skolotājai.
Kristija ar skaļu būkšķi novēlās uz savas izstabas skabargainās grīdas. – stulbais paklājs...- Viņa noburkšķēja un piecēlās notrašot no melnajām džinsām, kuras bija krietni saburzijušās, kā nekā viņa viņās pavadija veselu nakti. Aplūkojot savu izstabu viņa atskārta, ka koferis velarvien stāv uz gultas un ģitāras čehols ar pašu dārgumu iekšā vientuļi mētājas uz grīdas. –Tā to nevar atstāt!- Par spīti saviem uzskatiem, ka dzīvojamās telpas tīrības uzturēšana nav nepieciešama un nozīmīga darbība, nākamo pusstundu viņa pavadija kārtojot drēbes un gudrojot, kura būtu labākā vieta ģitārai.
Sems sabāzis rokas jakas kabatās gāja pa meiteņu kopmītnes gaiteni. Nonākot līdz galapunktam, viņš pieklauvēja pie melnajām, saskrāpētajām durvīm. – Ja tu negribi mani nogalināt, tad nāc vien iekšā!- No izstabas atskanēja dzidra, pazīstama balss. Sems nespēja novaldīt spurdzienu. Sems iespēra pa vecajām durvīm, un iesoļoja izstabiņā, kura vairs nebija tāda kāda izskatijās iepriekš, šīs pašas dienas rītā. Paklājs, bija pazudis, koferis un čeholss arī nebija manāmi. Gulta bija nobīdīta pašā tumšākajā stūrī, skapis nobīdīts tā, lai pa pusei aizklātu logu. – Te izskatās kā vampīru midzenī! – Sems iekliedzās. –Es zinu!- No tumšākā kakta izsoļoja izsabas īpašniece. Beidzot visas dienas laikā Sems ievēroja viņas izskatu. Garie blondie mati brīvi skāva viņas slaido ķermeni, zaļās acis koši mirdzēja ovālajā sejā, rozīgās lūpas bija savilktas koķetā, nekaunīgā smaidā. Kad meitene pigāja pie zēna ik tuvu, ka viņus šķītra tikai pāriss collas zēns atskārta ka meitene ir par viņu īsāka, mazliet īsāka. – Redzi kautko acij tīkamu?- Kristija ievaicājās. – Nē...- Zēns meloja. Kristijas smaids mazliet iešķobijās, bet acumirklī nelielo vilšanos nomainija melīgs uzjautrinājums, un viņa plati pasmaidija atklājot savus baltos zobus. – Nestāvi taču kā sālsstabs nāc iekšā!- Kristija noteica un aizvēra durvis.
