Nāves asiņainās asaras0

2.Nodaļa.

Zvanija telefons,bet tas nebija mans.Es atvēru acis.Telefons pārtrauca zvanīt.Es kādam gulēju uz krūtīm.Es pacēlu galvu.
-Labrīt guļaviņa.-Zeins maigi,bet kaislīgi noskūpstija.
Es atbildēju uz Zeina skūpstu,bet tad pēkšņi atrāvos.
-Mēs nedrīkstam!-es iesaucos.
Ko es darīšu ja pa durvīm ienāks Līvija?
-Es to vakar dzirdēju jau tūkstots reizes.Beidz.-Zeins mani noskūpstija -Es mīlu tevi Sāra...
Nu es atcerējos it visu vakar notikušo.Mēs ar Zeinu viens otram atzināmies mīlestībā.Pār maniem vaigiem lija asaras un Zeina vārdi atbalsojās galvā.Es jutu ka man pa degunu sāk tecēt asinis.Zeins uzreiz atrāvās.
-Piedod...-es šņukstēju un aizskrēju uz vannasistabu.-Nolādēts...-klusi noteicu pie sevis.
-Sāra?-Zeins atvēra durvis un ienāca iekšā.-Kas tev kaiš?
-Man ir slikti...-es saļimu zemē,Zeins ievilka mani sev klēpī un slaucīja nost asinis no manas sejas.
Nu tas notiks.Zeins visu uzinās.Tikai es jūtos slikti.
-S.Kas tev notika?No kā tev palika slikti?Lūdzu pastāsti.-Zeins atglauda matu šķipsnu no manas sejas.
-Es jau teicu ka mēs navaram tikties.-kā gan viņš to nesaprot?
-Sār.Es ar Līviju pirms nedēļas izšķīros.-Tātad Zeins vel nav sapratis.
-Ne jau Līvijas dēļ.Vai tad tu neredzi?-es nedaudz asi atbildēju,man iesāpējās galva.
-Ko?Es nesaprotu ja jau tas nav Līvijas dēļ, tad kādēļ?-Zeins ieskatījās man acīs.
-Aiznes lūdzu mani līdz gultai te uz flīzēm ir auksti.-es nedaudz iesmējos
Zeins paņēma mani uz rokām un aiznesa uz gultu.Un protams pats ielīda man blakus un mani apskāva.
-Tu novirzijies no tēmas.Lūdzu Sāra,atbildi.Pastāsti man visu.-Zeins lūdzās.
-Mēs nevaram tikties jo es esmu slima.-es klusām nočukstēju,es pat neesmu pārliecināta vai viņš to vispār dzirdēja.
-Ko?Kā slima?-Zeins piecēlās sēdus un neizpratnē lūkojās manī.
-Es esmu slima...Ar vēzi...-pār maniem vaigiem sāka līt asaras-Lūk tādēļ mēs nedrīkstējām pārgulēt un nedrīkstam būt kopā.Lai arī kā es mīlētu tevi,es nespēšu,es negribu tev to nodarīt.Lūdzu Zein...Saproti mani...-es caur asarām teicu.
-Es tevi neatstāšu.Noteikti ir kāda iespēja.Lai arī ko tu teiktu es tevi neatstāšu!Vari aizmirst par tādu iespēju!-Zeins dusmās kliedza un es sāku vel vairāk raudāt.
-Piedod.Neraudi.-Zeins mani cieši apskāva.-Dzirdi mazā?Vis būs labi...Vis būs labi...
Nu jau arī Zeins raudāja.Mēs kādas 10 minūtes tā vienkārši sēdējām apķērušies.
-Ģērbies.-Zeins izkāpa no gultas.
-Kāpēc?-es diezgan vārgi pajautāju.
-Mēs brauksim pie ārsta.Mums vajag zināt it visas iespejas.-Zeins padeva man kreklu un bikses,un pats arī sāka ģērbties.
-Zein,nevajag.Viņi visi saka vienu un to pašu.-Es centos Zeinu atrunāt no šādas domas.
-Tiešām?Kad tu pēdējo reizi biji pie ārsta?Ko tu esi darijusi lai to uzveiktu?-Zeins stāvēja pie gultas un pilnīgi nopietni man jautāja.
-Es pēdējo reizi pie ārsta biju kad man uzstādija šo diagnozi un es neesmu pilnīgi neko darijusi lai to uzveiktu.-Es izkāpu no gultas un sāku ģērbties.
-Kādēļ?-Zeins šokā jautāja.
-Jo nav jēgas.Man nebija normāla iemesla lai ārstētos!-Nu jau es kliedzu.
-Nomierinies.Tagad tev esmu es un mēs kopā tiksim tam cauri.-Zeins mierīgi teica un apkāva mani.-Ejam?
-Labi.Bet Zein...-Mani pārtrauca Zeina skūpsts.
-Viss būs labi mazā.-Un mēs jau iekāpām mašīnā.
-Sagatavojies dzirdēt to ļaunāko.-Es gandrīz bez skaņas noteicu.
-Kāpēc?Cik sen tu neesi bijusi pie tā ārsta?-ak dievs viņš tūlīt bļaus.
-6 mēnešus...-Es paslēpu galvu starp ceļiem un sāku raudāt.
-Eu...Kušš...-Zeins mierinoši glaudija manu muguru.-Es negribēju tevi saraudināt.
Zeina mašīna apstājās es nedroši pacēlu galvu un jā,patiesi mašīna stāvēja slimnīcas auto stāvietā.
-Esi gatava?-Zeins ielūkojās man acīs.
-Nē...Varbūt atbraucam rīt?-es zināju Zeina atbildi,bet tomēr mēģināju.
-Mēs jau esam atbraukuši.-Zeins paliecās uz priekšu,noskūpstija mani un tad mēs izkāpām no mašīnas un devāmies uz slimnīcu.