Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Navejosais-skupsts-2/694270
Puisis tūļiņas piecēlās man līdz. Tad satvēra ciešāk manas rokas un jautāja man:
„Kur tu dzīvo?”
„Diezgan patālu no šejienes!”es bēdīgi noteicu un paskatījos uz moci.
Bailīgi paskatījos uz viņu.
„Nekas cits neatliks kā stopot, bet šādā izskatā. Piedod, ka tevi noturēju par zagli!”noteicu un pagriezos uz projām iešanu.
„Kur tu sataisījies pašlaik brauksim pie manis tad jau izlemsim ko tālāk darīt, tā pati šādā izskatā tu nekur tālu netiksi!”puisis pielika savu roku pie mana pleca.
Manu matus sapurināja okeānā sāļais vējš un es saviļņoti pasmaidīju.
„Man te pat netālu stāv mašīna un jā tu mani te gaidīsi vai nāksi līdzi?”puisis smaidot jautāja.
„Iešu līdzi nevēlos vēl vairāk tevi apgrūtināt!”noteicu un pasmaidīju.
Nezinu kāpēc, bet man šķiet ka pat puisis bija laimīgs man izpalīdzēt! Protams uzticēties svešiniecei kura vēl uzskata tevi par zagli nav baigi forši, bet kāpēc mana nojauta vēsta ka viņam nevajadzētu sekot un vispār labāk no viņa bēgt projām! Varbūt tās ir manas bailes, kas mani sagaida. Man arī vajadzētu būt piesardzīgākai es jau nezinu par viņu neko!
„Tu sekosi man?”puisis nobļāva un es lēnām sāku viņam sekot pa brīdim palecoties.
Puisis piegājām klāt pie Toyota džipa. Dīvaini paskatījos uz viņu, bet puisis izlikās neredzam manu sašutumu un aicināja iekšā mašīnā.
Atverot mašīnas durvis pretim ietriecās karstais gaiss, kura dēļ es drusku sagrīļojos, bet pēc brīža atkal viss bija kārtībā un pieturoties pie durvīm apsēdos mašīnas priekšējā sēdeklī.
„Tā kā sēdi manā mašīnā vēlētos zināt tavu vārdu!”puisis iesmējās un pagriezās pret mani.
Pašlaik domāju teikt viņam savu īsto vārdu vai arī izdomāt. Pēc nelielas domāšanas nolēmu viņam teikt īsto vārdu, jo jau nevienam nav sliktāk palicis no vārda pateikšanas.
„Mani sauc Brigita, un kā tevi sauc?”jautāju viņam nedroši.
„Ēriks mans vārds ir, vispār prieks iepazīties!”viņš bez liela klusuma atstarpes pateica un iesmīnējās.
„Skaists vārds!”iesaucos un pasmaidīju.
Puisis arī atbildēja man ar smaidu un tad pieslēdzās džipa ierūcināšanā. Drīzvien džips ar dobju skaņu ierūcās un mašīna lēnām sāka kustēties.
Nez uz kurieni viņš mani vedīs? Man pašlaik to gribējās pajautāt, bet negribēju viņu iztraucēt tā kā nolēmu viņam to pajautāt vēlāk.
Mašīna izbrauca no stāvlaukumā un sāka uzņemt ātrumu uz asfalta.
Es pagriezu galvu uz blakus esošo logu un vēroju apkārtni. Pa logu pazibēja mājas, koki, pļavas un pa kādam nelielam pauguram.
