Narcomania. 51

Pirmdiena.
Savācu tumšos, gandrīz melnos matus gludā zirgastē un aizsēju sarkanā mēteļa jostu. Man bija vēl piecas minūtes laika, tāpēc aši uzkrāsoju tumši sarkano lūpukrāsu, lai padarītu tēlu glītāku.

Klusi dungoju un pametu skatienu uz Džordžīnas istabas durvīm, taču meitene sen bija devusies uz darbu. Cerēju, ka šoreiz viņai viss izdosies, jo viņa mainīja darbu ik pēc mēneša. Rekords bija trīs mēneši, ko viņa nostrādāja kafejnīcā. Nevēlējos teikt, ka viņa ir bezatbildīga, taču bieži kavēja un aizmirsa par savām maiņām.

Izsteidzos no dzīvokļa un aizslēdzu durvis. Nospiedu mirgojošo pogu un gaidīju liftu, kas tūlīt pat atvērās. Knibināju savu somu un domāju par to, cik nekārtīga būs Lielā māja. Patiesībā tas mani nemaz neuztrauca. Galvenais, lai kāds mani tur nepamana un neuzzina par manu pagātni.

Nākamajā kvartālā gaidīja melnais džips, pret kuru nevērīgi atspiedies stāvēja Džeremijs. Vīrieša sejā bija smaids, un bāli zilās acis dzirkstīja.

- Sveiks, Džer, - pasmaidīju gaišmatim un iekārtojos blakus sēdētāja vietā. Nāsīs iesitās patīkams vaniļas aromāts. Atlaidos mīkstajā ādas krēslā un vēroju apkārtni. Vēlējos sēsties aizmugurē, taču Džeremijs vienmēr kaut ko nolika uz sēdekļiem, lai turētu mani tuvumā. Viņš bija glīts, taču netaisījos ar viņu ielaisties un kļūt par papildinājumu sarakstam. Ļoti garam sarakstam.

- Labi izskaties, - viņš man piemiedza ar aci un iedarbināja motoru, - vakar labi nopelnījām.
- Nemaz nešaubos. - ignorēju komplimentu un izlikos, ka kaut ko meklēju somā. Priecājos, ka ilgi nebija jābrauc, jo mani nogurdināja Džeremija tarkšķēšana un banālie joki, starp kuriem jaucās uzkrītoši komplimenti.

Jutu nelielu uztraukumu, kas manī bija vienmēr, braucot uz māju. Visi zināja, ka tā ir prieka māja. Mierināja tikai fakts, ka augsta līmeņa, un tur neapgrozījās vienkāršā tauta. Minimālas izredzes sastapt kādu draugu vai paziņu.


Šis bija mans netīrais noslēpums. Pārcēlos, jo agrākajā dzīves vietā visi zināja par manu pagātni un to, ko darīja māsa - prostitūta. Neviens nešaubījās, ka sekoju viņas pēdās. Tas bija kā zīmogs, no kā nav iespējams atbrīvoties. Es aizbraucu.

Uzsāku jaunu dzīvi, un māsa man palīdzēja, kā varēja. Es tikai uzkopu māju un man par to ļoti labi maksāja. Nebija ne runas par ko..citu. Es nekad pat neesmu apsvērusi domu kļūt par prostitūtu. Tas bija krietni zem mana goda un cieņas pret sevi.

Džeremijs mani izlaida pie greznās mājas un aizbrauca. Mērija to iekļāva vīrieša pienākumu sarakstā. Viņa šeit bija pati galvenā. Par spīti visam, es cienīju viņu un viņas stingro, skarbo attieksmi. Mērija bija godīga. To es vērtēju visaugstāk.