Naksnīgais Romeo1

Rūsiņam nekad dzīvē nebija gājis viegli. Jau bērnībā pagalma puikas viņu apcēla dēļ viņa dzeltenās šlipsītes, ko mamma viņam lika nēsāt pat spēlējoties smilšu kastē. “Advokāta dēlam taču vienmēr jāizskatās labi”, tā viņa teica. Arī viņa vasarraibumainā seja un ļumpīgā gaita nepalīdzēja iekarot puišu labvēlību, tāpēc viņš vairāk laika pavadīja spēlējoties ar savu koka draudziņu puļķīti - tas nekad viņam neatteica un vienmēr gardi smējās par viņa asprātīgajiem jokiem.
Pamatskolā Rūsiņam parādījās pirmie draugi no teātra pulciņa.Jā ,rudajā puikā bija iemiesojusies mākslinieka dvēsele ,diemžēl teātra pasniedzējs to nepamanīja un tāpēc Rūsiņam deva tikai otrā plāna lomas. Vislabāk viņam padevās tēlot laternas stabu, un dēļ savām rižajām matu cirtām viņš iekaroja skatītāju simpātijas tēlojot ņipro redīsiņu.

Pēc skolas pabeigšanas Rūsiņa tētis dēlam atrada darbu vietējā elektro preču veikalā , lai arī tas nebija nekāds sapņu darbs kaut kā jau vajadzēja izdzīvot , arī viņus bija piemeklējis dižķibeles skarbais zobs.

Darba kolektīvs Rūsiņu uzņēma labi, bet patiesībā viņam interesēja tikai viena cilvēka domas. Baiba – viņa nebija tur kāda vāja modele no žurnālu vākiem ,nemaz. Tādas Rūsiņu neinteresēja. Baibas čalojošā balstiņa , brūnās ačteles un apaļīgais dupsītis vienmēr maisījās pa Rūsiņa galvu. Diemžēl tēvs viņam bija teicis “Nekad nejauc darbu ar gultu” ,un tēva vārds Rūsiņam bija likums. Tāpēc ikreiz ,kad Baiba uz viņu paskatījās vai vēlējās aprunāties, viņš teicās ļoti aizņemts ar darbiem, vai arī satvēra bikšu priekšu un ar šausmu grimasi metās uz toletes pusi.

Iespējams tā arī tas būtu turpinājies ,ja nebūtu šīs liktenīgās ceturtdienas. Visi jau devās prom no darba, tikai Rūsiņš vēl steidzās notīrīt savu darba kreklu ,ko bija nosmērējis kārtojot stendus. Viņš negribēja ,lai mamma mājās pārmestu ,ka viņš nošmulējis savu glauno formu. Sakārtojies viņš steidzās ,lai paspētu pirms sargs aizslēdzis durvis, taču kaut kas lika viņam sastingt pie Baibas darba galda. Mobīlais. “Viņa laikam to būs aizmirsusi”, viņš pie sevis nodomāja. Jā ar attapību Rūsiņš bija uz tu. Nolēmis to viņai atdod rīt viņš to iemeta savā krūšu kabatā, un steidzās uz durvīm.

Vakarā pārnākot mājās viņš uztaisīja sev ierasto roltona zupiņu un iekārtojās pie televīzora,kur rādīja 100 g kultūras. Arno viedais prāts un smalkā runa par jebkuru kulturālsociālglobāl svarīgu tēmu ,bija atstājusi lielu iespaidu uz Rūsiņu ,tāpēc viņš centās neizlaist nevienu pārraidi. Pēc raidījuma viņš centās sagremot visu ko teicis rūdītais profesors, un ķērās pēc pildspalvas ar firmas logotipu ,kuru vienmēr nēsāja krūšu kabatā ,lai pierakstītu viņaprāt svarīgākos domu graudus, taču tā vietā izvilka telefonu. Lai arī būdams vienmēr diskrēti pieklājīgs Rūsiņš tomēr nespēja atturēties neieskatoties Baibas ienākošo īsziņu sarakstā. Santa, Santa, Irēna,Ziemassvētku apsveikums, Laimonis, Tele2 akcija, zaķītis… pie šī isziņas autora vārda Rūsiņš sastinga. Uzspiedis izvēlni lasīt, pieplaka ciešāk pie telefona displeja. “Čau mazā! Es ceru esi gatava šim vakaram un lielajam pārsteigumam? Uzvelc lūdzu to seksīgo veļiņu ko es tev nopirku. tavs zaichiks.

Rūsiņa galvā iešāvās miljons jautājumi, katrs gudrāks par nākamo. Kas tas par zaichiku? Kāpēc es viņu nepazīstu?Kas par sasodītu pārsteigumu? Kādā krāsā viņas veļiņa… Nespēdams rast atbildes uz nevienu no sev uzdotajiem jautājumiem Rūsiņš nometa telefonu ,un devās uz virtuvi pēc aldara gaišā, lai nolaistu tvaiku. Viens alus pārvērtās divos, pēc tam trijos. Drīz jau 4paka bija uzveikta. Nespēdams vairs turpināt, viņš aizsteidzās iztukšot urīnpūsli un ar atvieglotu sejas izteiksmi atgriezās savā istabā, ieslēdza Kantoris 04 disku ,un apskāva savu lācīti ,kuru rotāja foto ar Baibas fizionomiju sānskatā.

Šajā transa stāvoklī viņš būtu pavadījis visu nakti, ja vien viņu nepamodinātu spiedzīga sievietes balss. Zvanīja telefons. Samiegojies un knapi atvēris acis Rūsiņš centās noteikt skaņas avota atrašanās vietu, līdz beidzot nopēlēja gultas apakšu ,no kuras izvilka to pašu nelaimīgo Baibas telefonu. ZAICHIKS :* . Ar lieliem burtiem zaigoja uzraksts ekrānā. Rūsiņa seja krāsojās no sarkanas uz zilu, no zilas uz violetu ,paduses kļuva jūtami miklākas ,un ar grinča smaidu uz lūpām Rūsiņš nospieda – atbildēt.

Nenoklausījies kas tur pretī čāpstina Rūsiņš brēca: “Klausies , tu mačo baltajā zirgā iebāz to savu pārsteigumu dziļi savā ****** rievā un nelaizies vairs gar Baibu, poņil ?

Rūsiņ?!? Tas tu ? Ar ko es runāju? – atskanēja balss telefonā. Tā bija Baiba. Šo balss tembru viņš nekad nesajauks ar kādu citu. Nespēdams izdomāt neko gudrāku viņš aizspieda degunu un nomurmināja : “Telefona aparāts kuram jūs zvanāt ir vai nu izslēgts ,vai atrodas ārpus zonas”, un nometa klausuli. Trīcošām rokām viņš aizvilkās uz vannas istabu, iztīrīja zobus, un devās gulēt.

No rīta pamodies pēc modinātājzvana viņš posās kārtējai darba dienai. Pa ceļam uz darbu Rūsiņa prātu nodarbināja tikai doma par vakarnakts zvanu. Prātā viņš pārcilāja visus iespējamos variantus ,kā izslīdēt no radušās situācijas. Varbūt ar izvalbītām acīm un sarauktu muti tēlot nezinīti?”Jā to es pieprotu”, nodomāja Rūsiņš un steidzās iekšā pa parādes durvīm cerībā ,ka Baiba vēl nebūs ieradusies. Varbūt viņa šodien nemaz neparādīsies ,gan jau ,ka pa nedēļas nogali izdomāšu ,kādu atjautīgu izskaidrojumu. Iespējams viņa jau to būs piemirsusi un izšmaukšu sveikā ,sevi mierinot Rūsiņš nodomāja berzējot labpatikā roķeles. Ieslēdzis mp3 pleijerī savu mīļako Britnijas songu, un pie sevis dungodams meldžiņu , viņš lika kopā jauno stendu ,kad uz pleca sajuta sievietes trauslās rokas pieskārienu.

Pagriezies viņš savā priekšā ieraudzīja Baibas jauko seju ,kas viss tik jauka vairs neizskatījās. Tajā varēja manīt dusmu rievas pierē, viņa kaut ko centās tam pateikt, bet Britnijas spalgā balss pārmāca pārējos trokšņus. Rūsiņš centās nolasīt vārdus no Baibas lūpām , taču vienīgie vārdi ko viņš spēja izlobīt bija – duraks un bezpreģels. Saprazdams, ka nekādīgi nespēs izgrozīties no radušās situācijas Rūsiņš nokliedza savu standarta frāzi “Nav laika, darbs stāv uz vietas ” un iebāzis rokas starp kājām,izvalbītām acīm aiztesās uz toletes pusi…

TO BE CONTINUED