Čau! :) :)
Pirmo reizi šeit pievienoju kādu savu stāstu.
Bija domāts šausmu stāsts, bet tāds nesanāca :D
Nevērtējiet bargi, bet kritiku vajag :)
Mjau...15
70
2
Murr…Mjau…
Zini mammu, -Eimija iesāka- es zinu, ka tev par to runāt nemaz negribas, es to saprotu, bet, manuprāt, man vajadzētu to zināt…
Māte nekā neteica, bet aizgriezās.- Nu mammu? Nūu? -es nepacietībā izgrūdu
Viņa klusītēm sāka runāt….
Solis pēc soļa…Es to zināju, es zināju. Bet baidījos teikt. Gribēju kliegt. Nē! Es to nedarīšu, bet vajadzētu.
Kluss meža ceļš, melns džips, ar draugu bariņu brauca takas virzienā. Tajā bija arī Estere. Apstājās pašā meža vidū, pie tumšas alas. „Mūsu jaunās mājas, tuvākajās divās dienās. Kurš ir pret?” Visi apmierināti smaidīja. „Viņi ir traki”- Estere domāja- „Kāpēc vispār es te iesaistījos?!”
Reklāma
Uzslējuši lielo telti visi sasēdās aplī. -Džeimss, vadonis un zēns ar rudiem matiem. Viņš bija šī nolādētā murga vaininieks. Džeimss stāstīja stāstus par šo vietu, visi līksmi devās gulēt, viņi nesmietos vis, ja zinātu.
Estere pamodās pašā nakts vidū, paskatījās pulkstenī : „Velns!” Pēkšņi sāka trūkt gaisa, un viņa izgāja ārā pastaigāt, aplūkot apkārtni. Gar ceļa malām bija noauguši vītoli. Estere nezināja, vai vispār kāds dzīvo šajā mežā, kurš šeit stādījis vītolus? Ceļš sadalījās divās mazākās taciņas. Viena bija labi apgaismota, gar kuras malām auga mellenāji, bet otras ceļmalā auga gara zāle, apmēram Esterei līdz viduklim. „Noslēpumainākā visinteresantākā”-nodomāja meitene, un gāja pa aizaugušo taku.
Drīz skatam pavērās koku ieskauts grausts. Nu jā, īsti jau grausts nebija, jo dzīvot tur varēja. Pelēka koka māja, bija redzams, ka pirms daudziem gadiem grausts bijis krāsots, bet tagad krāsas gandrīz vai vispār nebija palicis. Jumts ir taisīts no koku skaidām, tāpēc dažviet ir caurumi. Logi ir pelēki, bez aizkariem. Durvis, atšķirībā no visa pārējā ir palikušas nemainīgi oranžas, tik spilgtas, it kā aicinādamas iekšā. Nu jā, kārdinājums bija pārāk liels lai paliktu stāvot nomaļus.
Reklāma
Meitene piegāja pie krāšņajām durvīm, un klusu pieklauvēja. Klusums… Pēkšņi kāda skarba balss aiz durvīm ”kas tur? ” Estere ātri pazuda aiz bieza krūma. Vēl aiz vien dzirdēdama to skarbo balsi viņa sarāvās, paskatījās pa kreisi, un ieraudzīja melnu kaķi lūkojamies uz viņu, murrājot. Nevilšus paspruka īss kliedziens. Pie pašiem krūmiem atskanēja balss :”Kas tur ir?! ” Meitene ātri pietupusies pārskrēja uz tālākajiem krūmiem. Sirds dauzījās kā negudra.
„Adrenalīns, lūdzu Estere tavs adrenalīns! Pati gribēji iestāties šajā briesmu grupā, kura meklē tikai nepatikšanas! ” – Viņa sevi domās lamāja. Atkal melnais kaķis sēdēja pie sāna un lūkojās Esterē. Viņa acis bija tik pazīstamas. Bet nebija laika domāt, jo aiz krūmiem atkal bija tā balss. Estere kāpās atmuguriski, un kaut kur ietriecās. Pagriezusies ātri iemuka iekšā. Nervozi apskatīja apkārtni, secināja, ka ieskrējusi mājā, pa sētas durvīm. Durvju kliņķis pagriezās…
Durvis atvērās, un ailē stāvēja…melnais kaķis?! Kā tas varēja būt iespējams? Un kāpēc viņš visu laiku Esterei sekoja? Kaķis paskatījās uz meiteni un aizgāja. Estere nolēma sekot. Pēkšņi aiz muguras nočīkstēja durvis, kāds nāca. Bija ātri jāslēpjas.
Reklāma
Meitene ielīda „zem trepēm” Beidzot arēja kaut mazlietiņ aplūkot apkārtni.
Istaba pati par sevi bija ļoti pelēka, un izskatījās, ka te bijis bumbas sprādziens, viss bija izmētāts. Bija viens galds ar četriem krēsliem. Lai gan izskatījās, ka skarbās balss īpašnieks dzīvoja viens. Nu ne gluži viens, ar noslēpumaino melno kaķi, kas vēl aiz vien atradās Esterei pie kājām. Dzīvnieks nevainīgām actiņām paskatījās uz meiteni. Viņam bija zaļas, mirdzošas acis.
Tev patiks šie raksti
