Maira paņēma ap plkst. 4 pēcpusdienā – kārtējo papīra kaudzi, lai to noliktu uz sava darbagalda. Tie bija līgumi, kas prasījās pēc salīdzināšanas ar ieņēmumiem. Vairumtirdzniecības noliktavas boss ("Sēne" – pēc iesaukas, vietējie puiši Vili Krāmeru salīdzināja ar sēni tādu kā atkārušos ausu dēļ... nav labi vīrieti ap 60 tā nosaukāt) Mairai – otrajai pārdošanas menedžerei – šodien bija uzlicis papildus darbu. Censone nopūtās, saprata- trīs stundas "čakars" vēl priekšā.
"SĒNE jau sen būs savā vakara ģimenes lokā un caur TV skatīsies kādu seriālu, bet man te ņemties un ņemties. Kā es ienīstu šo darbu". Ienīda šo darbu, noliktavā "liesajos gados" celtniecības materiālu pārdošanas apjoms kritās trīs reizes. Teiksim, vakar viens sprauns uzņēmējs bija atnācis pie priekšnieka, un pat caur durvīm bija dzirdamas runas: "kādreiz mani strādnieki skriešus nesās uz visām jaunbūvēm, haltūras brēktin' brēca pēc darba rokām. Bet tagad saimnieki paši visu dara, un nevienam nekas nav vajadzīgs...". "Sēne" pēc šādas sarunas (un vēl viena nenotikuša darījuma) iznāca ārā no kabineta sapīcis, un arī pēc rakstura sāka atgādināt skābu sēni.
Un tā jau visus pēdējos mēnešus. Boss no sava neliela kabineta pēc sarunām aizvien iznāca ārā bēdīgs, sapīcis un ar visu pasauli neapmierināts. Pirms nedēļas sacīja "man ir doma visu aizvērt, pārdot un laisties prom. Vien negribas tā strauji demaršēt. Tamdēļ brīdinu- iespējams tev drīz nāksies meklēt citu darbu". Mairai garastāvoklis sašļuka kā balons, kuram gaiss izlaists.
-----
Piecos pievakarē boss izgāja pa durvīm ar vārdiem "rīt atkal darbā deviņos". Vēl viens atvieglinājums- jo būs vēl viena apmaksāta darbadiena. Un ne velti, daži krāvēji palaisti beztermiņa atvaļinājumā uz pusalgu, pārējie divi noliktavā ņēmās pa pusslodzei. Vienvārdsakot: būvmateriālu bāzē rosība no dienas dienā kļuva lēnāka un lēnāka.
Mairai bija bail domāt par brīdi, kad "Sēne" arī viņai teiks "rīt nenāc uz darbu", tas bija visai ticami pārskatāmā nākotnē. Sieviete vēlreiz pameta acis uz pulksteni virs rakstāmgalda. Ahhh – jau pusseši, bet papīri vēl daudz un daudz uz galda vēl necaurskatīti.
Noliktavas sargs pēc brītiņa iebāza galvu un pavaicāja: "ilgi strādāsim?" - "Kādu stundiņu"- "Labi...", durvis klusu aizvērās. Maira bija pavisam viena. Un tad parāva vaļā pašu apakšējo atvilktni. Tur bija nākamā papīru kaudze. Tomēr tie netika aiztikti, bet zem tiem stāvēja vakar kioskā nopirkts kāds bilžains žurnāls.
-------
Uz žurnāla vāka bija uzfotografētas lielas sarkanas kurpes, tādas- kādas ikdienā neredzas. Jau vakar šis attēls bija skatīts. Maira paspēra acis riņķī un ... turpinājās klusums noliktavā. Visi sen mājās, tamdēļ kurpīti uz vāka varēja skatīt jau atklātāk. Sieviete žurnālu uzlika jau uz galda, bet turpināja lūkoties un lūkoties...
Pavisam citas domas raisījās: "es te tā nīkstu un nīkstu. Mājās garlaicīgi, darbā pelēcīgums. Un darbs drīz beigsies, kur es pēcāk likšos. Iet uz nākamo noliktavu? Vai varbūt kādā citā pārdotavā par menedžeri. Ar pūlēm šajā vietā mani paņēma. Citviet arī notiek "sašaurināšanās" un gandrīz masveida darbinieku atlaišana. Dažas būdas pavisam aizvērušās".
Un vīzijas galvā turpinās... "laika kas pavisam jauns ir jādara. Vislabāk- tur, kur sievišķīgā sirds ir piesieta. Kur? Kaut kur... Pag, kamdēļ manas te piesietas kurpītēm? Kaut kas tajā bildē pievelk skatienu! ..."
Bāa- pulkstenis ir jau pusastoņi, un rīt jauna diena būs sētā...
